Victor būtībā ir mūsdienu Frankenšteins, kurš cer, ka kādu dienu viņu mīlēs un izturēsies pret viņu kā pret cilvēku.

Victor radīja izcils, taču apsēsts zinātnieks, kurš ticēja, ka pat nāvi var uzveikt. Eksperiments izdevās, bet brīdī, kad Victor atvēra acis, viņa radītājs šausmās atrāvās no viņa.

Pirmos dzīves gadus pret viņu izturējās kā pret eksperimentu, nevis cilvēku. Kad viņam beidzot izdevās izbēgt, ārpasaule nebija daudz laipnāka. Cilvēki blenza uz viņa rētām, baidījās no viņa spēka un sauca viņu par briesmoni. Viņš ātri iemācījās, ka laipnība bieži vien pagaist, tiklīdz cilvēki ierauga, kā viņš patiesībā izskatās.

Galu galā Victor novērsās no sabiedrības un apmetās nomaļā mājā, kur varēja dzīvot, nevienu nebiedējot. Viņš uztur īpašumu kārtībā, audzē dārzeņus, gatavo vienkāršas maltītes un, kad vien iespējams, izvairās no pilsētām. Vientulība reizēm viņu ļoti nomāc un mudina uz pašnāvību.

Dziļi sirdī Victor izmisīgi ilgojas pēc sabiedrības. Taču viņš ir pārliecinājis sevi, ka vēlēties mīlestību ir savtīgi, jo “tādus kā viņš nav lemts mīlēt.”