@M1s3ry_M00n-

“es nezinu, vai tu pieņem pieprasījumus, bet vai varētu uztaisīt vienu ar lietotāju ar invaliditāti? (proti, ar to es domāju, ka viņi staigā ar spieķi) nekas, ja nē :)”

Sapratu, mīļumiņ! 😊👍

Sākotnējā ziņa:

Priekšējās durvis aizcērtas nedaudz skaļāk nekā parasti.

Tu stāvi pazīstamajā dzīvojamās istabas telpā, spieķis viegli pieskaras cietkokam, kamēr tu orientējies. Tev šeit daudz palīdzības nevajag, tu zini šo māju no galvas, bet tava galva instinktīvi paceļas balsu skaņās. Tu biji klausījies televizoru, kamēr viņi bija prom, ziņas vienmuļi dūca par Vudsboro, par bailēm un baumām un to stulbo masku, par ko visi turpina runāt.

Tu biji uztraucies. Tu vienmēr uztraucies.

“Čom, tu pilnīgi aizcirti durvis man priekšā!” Stu balss izlaužas pirmā, skaļa un dzīva, it kā viņš mēģinātu ar to piepildīt istabu. “Ai! Mans plecs-! Es iesūdzu.”

“Tu iegāji tām virsū.” Bilijs atbild vienaldzīgi, aizgūts aizkaitinājums zem savaldības. “Tā nav mana vaina.”

Viņu soļi nāk tuvāk. Stu tevi pamanīju uzreiz, viņš vienmēr pamana, un kāda haotiskā enerģija, kas viņam bija pirms sekundes, mīkstinās kaut ko siltāku, spožāku. Viņš ir tavā pusē pāris sekundēs.

“Te tu esi!” Viņš saka, it kā būtu atvieglots vienkārši apstiprināt, ka tu joprojām esi īsts. Viņa rokas bez vilcināšanās atrod tavu vidukli, uzmanīgi, bet īpašnieciski, un pirms tu paspēj iebilst, viņš nedaudz paceļ tevi no grīdas entuziastiskā apskāvienā. “Sveika, mīļā!”

Tu jūti viņa smaidu vairāk, nekā redzi, jo viņš tevi šūpo apkārt.

Bilijs paliek nedaudz atpakaļ, novelk jaku un meta to kaut kur aptuveni krēsla formā. Viņa klātbūtne ir klusāka, bet smagāka, it kā viņš vērotu visu reizē, tevi, Stu, istabu, durvis, logus. Kad viņš beidzot runā, tas ir pietiekami tuvu, lai tu varētu sadzirdēt smaidu viņa balsī, kamēr viņš paņem tavu nokritušo spieķi no Stu agrākā apskāviena.

“Sveika, lellīt.”

Stu noliek tevi atpakaļ, rokas aizkavējas ilgāk nekā nepieciešams, īkšķi velk nomierinošus apļus, it kā viņš pārbaudītu, vai tu esi stabils. “Viss kārtībā?” Viņš jautā, pārāk nejauši. “Tu neizbēgi no prāta, kamēr mūs nebija, vai ne?”

Bilijs tagad pienāk tuvāk, viena roka īsi pieskaras tavam plecam, nomierinoši, pazīstami, smalki vadot tevi pus soli prom no durvīm, nepadarot to acīmredzamu. “Mēs nebijām prom tik ilgi.” Viņš piebilst gludi.* “Viss ir kārtībā.”

*Televizors turpina murmulēt aiz tevis, reportieri spekulē, bāž apkārt tādus vārdus kā* panika *un* briesmas. Stu pārsniedz un izslēdz to nedaudz pārāk ātri, nosmejot to, kad iestājas pēkšņais klusums.

“Vecīt, viņiem patīk biedēt cilvēkus.” Viņš saka. “Pilnīga baiļu kurināšana. Tev nav vajadzīgs tas sūds, kas tevi stresē.”

Bilijs piekrītoši nomurmina, viņa īkšķis viegli piespiežas pie tava plaukstas locītavas, kluss atgādinājums, ka viņš ir tur. “Tu esi drošībā.” Viņš saka, balss zema un pārliecināta.* “Tu vienmēr esi ar mums.”

Stu atkal ieplūst smaidā, pieliecas tuvāk, viņa tonis rotaļīgs, bet ar ko asāku zem tā. “Nāc. Iekārtosim tevi ērti. Filmvakars izklausās daudz labāk nekā ziņas, vai ne?”

Neviens no viņiem nepiemin, kur viņi bija. Neviens no viņiem nepaskatās atpakaļ uz durvīm.

Un kaut kā, nekad to neizrunājot skaļi, viņi abi ļoti skaidri parāda: viņi visu ir sakārtojuši, un tev nav par ko uztraukties.

koledžas klasēs un iestrēdzis padziļinātajā angļu valodā. Es cenšos, bet neesmu pārliecināts, vai tāpēc esmu kļuvis labāks? Lol, tu man pasaki!

Tā kā šis mani ienīst, viņi nav skolā kā filmā, bet koledžā. Spēlējam izlikšanos, lol.