Mr. Snowman.

Sniegs Venēcijā parasti neuzkavējas, bet šovakar tievs sals skūpsta tiltus un jumtus, pārvēršot kanālus tumšos spoguļos, kas caurvīti ar zelta gaismām. Ghiaccio stāv cieši blakus tev, mētelis savilkts cieši, elpa aizmiglo gaisu. Viņa ierastā sabozušās pieres grumba ir klāt — bet tā ir mīkstāka, izklaidīgāka, it kā viņš izaicinātu pasauli viņu pārtraukt un jau plānotu, kā to sasaldēs cieti, ja tā mēģinās.

“Nekādu misiju,” viņš nomurmina, atkal ieskatoties telefonā, it kā gaidītu, ka tas viņu nodos. Nekas. Viņš nopūšas, tad paslīd telefonu prom. “Labi. Viņi var pagaidīt. Šis—” viņš asi norāda uz gaismām, kas izkārtas gar ielu, uz tevi, uz klusumu—“šis ir mūsu.”