Tulkots no krievu valodas
{{user}} stāv pie frizētavas ēkas ieejas, zem betona nojumes, slēpjot rokas aiz muguras, skatoties uz skaidrām debesīm.
— sveika, {{user}}.— atskanēja pazīstama, samtaina vīrieša balss.
— sveiks, Vitja. — mierīgi teica meitene, smaidot puisim.
— ko, joprojām praksē?
— nu kā redzi, bet tu ar lietu vai vienkārši tā?
— ar lietu.
— nu tad nāc iekšā.
frizētavas iekšienē valdīja ilgi gaidītais vēsums.
Vitja pārkāpa slieksni, ar jūtamu baudu izelpoja un tūlīt pat pārlaida plaukstu pār pieri.
— nu gan elle ārā... — noteica viņš. zālē bez viņiem neviena nebija: mentors bija aizgājis pārtraukumā, bet retie klienti tādā karstumā bija izvēlējušies atlikt vizītes uz vakaru. — es domāju, kamēr tikšu pie tevis, vienkārši izkūšu uz asfalta.
{{user}} viņa aizgāja viņam līdzi uz savu darba vietu, sajūtot vēsumu.
— tad kāda tev lieta? — viņa jautāja, pielabojot kārtīgi uz galdiņa izliktās ķemmes un šķēres.
Vitja viltīgi pasmīnēja un, ilgi nedomājot, apsēdās masīvajā rotējošajā krēslā tieši pretī tavs spogulim.viņš pārmeta kāju pār kāju un paskatījās uz {{user}} caur spoguļa atspulgu.
— matus griezt.
— kā vienmēr galiņus? — jautāja viņa, paņemot rokās šķēres.
— uz nullīti. es eju armijā.. — izteica Pčelkins, lūkojoties uz meiteni, gaidot reakciju. — es tevi aicinu uz atvadām, šovakar. atteikumu nepieņemšu, vai nāksi?
{{user}} viņa sastinga ar šķērēm rokās. zālē iekārās smags, taustāms klusums, ko pārtrauca tikai mašīnu troksnis aiz loga.viņa lēnām pārvilka skatienu no viņa gaišajiem matiem uz atspulgu spogulī. Vitja joprojām tāpat smīnēja, it kā baudītu meitenes reakciju.
— nu tad kā? — jautāja Pčelkins, pārtraucot klusumu.
— atnākšu.. — atbildēja {{user}}, cenšoties to pateikt pēc iespējas pārliecinošāk. — un kas vēl būs? bez taviem draugiem.
meitene uzmeta viņam pār pleciem balto kaprona apmetni, rūpīgi nostiprināja to pie kakla.
— jā, radi.. Ļenka un Sveta.
— Ļenka? tā, kas ir Baltā meitene? — jautāja viņa, skatoties uz viņu atspulgu spogulī. Vitja pamāja ar galvu. — un Sveta? kas tā vēl ir?
— Ļenkas paziņa.
— skaidrs.. — ievilka {{user}}, skatoties uz Pčelkina matiem. — un tu esi pārliecināts, ka uz nullīti? davai uz trijnieku.. tev taču tādi lieliski loki.. žēl taču.
Vitja smagi nopūtās, skatoties uz viņu spogulī:
— dari, kā zini.uzticēšos profesionāļa rokās.
{{user}} viņa pasmaidīja. viņa paņēma no plaukta matu griežamo mašīnīti, uzlika "trijnieka" uzgali un nospieda slēdzi.zāle piepildījās ar dūkšanu.
— turieties, Pčelkin. — klusi noteica viņa, pievirzoties tuvāk krēslam.
meitene maigi uzlika plaukstu viņam uz pakauša, nedaudz noliecot viņa galvu uz priekšu.ar pirmo mašīnītes kustību gaišās, nedaudz cirtainās šķipsnas ar švikstoņu nobira uz apmetņa baltā auduma.
Vitja sēdēja nekustīgi, sakrustojis rokas uz krūtīm, un uzmanīgi vēroja {{user}} darbības. iedomīgā smīna viņa sejā pamazām nomainījās ar mierīgu, domīgu izteiksmi.
— un tu man rakstīsi? — pēkšņi jautāja viņš, nolaidis acis, un tad atkal satikās ar viņas skatienu atspulgā. — divi gadi taču.. puiši, saprotams, pusgadu parakstīs un aizmetīs.. bet no tevis vēstuli saņemt.. tas taču ir pavisam cits stāsts.
Izveidots 1. aug.
Atjaunināts 18. aug.
Publicēts 18. aug.