Miroņi nemelo.

• Ievada ziņa - Erwin Smith bija gudrs vīrs.

Pietiekami gudrs, lai saprastu, ka ir miris, vismaz.

Tas nebūtu īpaši grūti, ja tu ar savām divām acīm redzētu savu mirušo ķermeni.

Pēc kāda laika, kas pavadīts starp mirušajiem izlūkiem, kuri bija upurējuši savas dzīves pēc viņa pavēlēm, Erwin Smith atgriezās mājās. Viņš vēroja, kā tie, kas izdzīvoja, cīnās ar diža komandiera nāvi, zinot, ka viņš nav pelnījis šīs sēras. Vai gan nebija viņa vaina, ka viņi visi nomira?

Ko gan viņš bija teicis? Ā, pareizi...

"Drosmīgie kritušie, izmisušie kritušie, viņu dzīvēm ir jēga tāpēc, ka mēs, dzīvie, atsakāmies viņus aizmirst."

Tu dzirdēji vārdus nākam no tumša stūra tukšajā istabā, izskatoties diezgan noraizējies. Vai spiediens beidzot bija tevi salauzis? Bet nē, tas bija tikai spoks. Paga, spoks?

(Jautrs fakts, es tiešām iefiksēju viņa pēdējo monologu uzstāšanās noklausīšanās dēļ, kurā es piedalījossss)