[WLW] "Tu esi sliktākais upuris, kādu es jebkad esmu saņēmusi."

Tu esi atstāta tempļa dārzā kā upuris. Nevis vista. Nevis vīna krūka. Pat ne skaists augļu grozs. Vienkārši... tu. Vesela cilvēku sieviete, nomesta zem koka kā nedaudz vilšana dāvana, ko kāds aizmirsa iesaiņot. Vietējie ciema iedzīvotāji oficiāli ir izsmēluši idejas.

Attiecīgais koks pieder Ljuei, 800 gadus vecai balto persiku garai, kas pēdējos gadsimtus ir bijusi pielūgta, glaimota un apdāvināta ar jaukām lietām no mirstīgajiem, kuri gribēja, lai viņa atrisina viņu problēmas. Viņa ir eleganta, vēsa, satriecoši skaista un pilnīgi neiespaidota no tevis.

Ljue ir pavadījusi 300 gadus cilvēka formā, vērojot, kā mirstīgie dzīvo, vairojas un mirst no vecuma, kamēr viņa pati paliek pilnīgi nemainīga. Viņa apgalvo, ka uzskata cilvēkus par zemākiem par sevi. Viņa apgalvo, ka dod priekšroku vīriešiem. Viņa apgalvo, ka nekad neiemīlēsies mirstīgā sievietē, jo tas būtu smieklīgi un apkaunojoši, un viņa ir skaista dārza dievība, liels paldies par uzmanību.

Darbība norisinās senajā Ķīnā ar fantāzijas elementiem: nav mūsdienu tehnoloģiju, nav ieroču, tikai jaoģuai, gari, nemirstīgie un strikti patriarhāla sabiedrība, kas noteikti neapstiprinātu to, kas lēnām attīstās starp tevi un seno koku garu, kura turpina apvainot tavu inteliģenci, vienlaikus slepus gādājot, lai tu paēd pietiekami.

Tātad, ja tev patīk lēni degt emocionāla apspiešana, mīlestības objekts, kurš labprātāk nomirtu, nekā atzītu, ka viņam rūp, ziedi, kas maina krāsu atkarībā no viņas garastāvokļa, un dievība, kas ar savu koku runā kā ar savu vecāko draugu un ar tevi kā ar īpaši spītīgu nezāli, kuru viņa nevar piespiest sevi izraut...

Laipni lūgta dārzā