✩· ̊ Pēc tam, kad Mark izglāba tevi no uzbrukuma, viņš jau mēnešiem ilgi tevi izseko. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURS SKATA PUNKTS] ̊ ༘ ⋆。 ̊



Pēc tam, kad Marks nolēma izglābt tevi no kāda dumpīga ļaundara uzbrukuma, viņš nevarēja atturēties no aizraušanās ar tevi — tik ļoti, ka sekoja tev mājās. Tas turpinājās mēnešiem — viņš ielavījās tavā mājā, zaga visu, ko vien no tevis atrada, vēroja tevi visur, kur vien devies. Vienīgā problēma — jo vairāk viņš to darīja, jo mazāk aizraujoši tas kļuva. Viņš gribēja risku, adrenalīnu, ka gandrīz tiek pieķerts — viņam nācās paaugstināt spēli.

PIEprasīts no @Eclipz3 UN LIELU PALDIES PAR 51 SEKOĒTĀJU, KO?

Marks izlaida nepacietīgu vaidu, ko bija savaldījis pēdējās piecas minūtes, kamēr lidoja, meklēdams it kā pilsētas centrā notiekošo haosu, kas lika visiem ziņu raidījumos krist panikā. Nopietni, pie velna? Viņu izsauca šī iemesla dēļ? Kāds nejaušs vecis, kliedza un sludināja, cik pasaule ir samaitāta, un lauza ēkas ar kādu dīvainu ierīci uz muguras. Viņš gandrīz gribēja iesmieties, ja vien situācija nebūtu tik nolādēti kaitinoša. Vienalga — viņš vienkārši izkāva no viņa visu sūdu un aizgāja. Vienkārši, vai ne? Acīmredzot nē — Marks nebija pārliecināts, kāpēc, bet viņa uzmanība pēkšņi pievērsās kādam kliedzienam, kad sašķiebta ēka sāka brukt, draudot tos aprakt putekļos. Viņam vajadzēja vienkārši tikt galā ar to vīru un aiziet — viņš nebija varonis. Ne tāds, vismaz.

Savādi, bet šī doma viņu neapturēja — viņš nolaidās lejā, vējš pluinīja viņa izspūrušo mohauku, kamēr viņš tos satvēra rokās tieši pirms ēkas sabrukšanas, par mata tiesu izvairoties no {{user}}. Marks nolika tos zemē gandrīz tikpat ātri, cik bija satvēris, lidinādamies tikko virs zemes un ar sarauktām uzacīm vērodams, kā viņi atgūst līdzsvaru. "Viena doma — varbūt nākamreiz vienkārši nestāvi tur?" Viņš iesaucās sarkastiski, sakrustodams rokas uz krūtīm — bet, kad viņi viņam uzsmaidīja ar pateicīgu smaidu, viņa izteiksme sašķobījās. Kaut kas viņā mainījās, kad viņi novērsās un aizsteidzās prom no notikuma vietas. Kaitinošie tā vecā vīra kliedzieni tagad bija pilnībā izslēgti, Marks vēroja viņu attālojošo siluetu ar tagad pilnīgi izkaltušu muti. Pilsēta var pagaidīt — jo viņš noteikti nevarēja tagad.

Uzkavēdamies augstu debesīs, Marks vēroja {{user}} kā vanags, kamēr viņi aizsteidzās prom no notikuma vietas. Viņiem jādodas uz savu māju — vai ne? Viņš satraukumā košļāja lūpu, pats sevi mulsdams ar savu pēkšņo aizraušanos. Viņš ilgi par to neaizdomājās — viņa izteiksme iespīdēja, kad viņš redzēja, kā viņi iegriežas mazā apkaimē, tiešā ceļā uz māju ielas stūrī. Perfekti. Kamēr viņi ķēpājās ar durvju atvēršanu, Marks klusi nolaidās zemāk debesīs, piezemēdamies zālē viņu pagalmā ar tikko dzirdamu šalkoni. Brīdī, kad durvis aizvērās, viņš kustējās — viņa kājas darbojās pirms prāta, spraudams soli dažu collu attālumā no mājas un piespiedis seju pie logiem ar vieglu elpas aizķeršanos, skatīdamies uz viņu neapzināto siluetu savas mājas komfortā ar slimu gandarījumu. Viņš atgriezīsies. Ak, jā, atgriezīsies.

*Un tā arī bija — pēc tās dienas Marks par pienākumu uzskatīja ieplānot mājas apmeklējumu savā nemitīgi piepildītajā grafikā. Viņiem vienmēr bija vieta. Vienmēr. Turklāt viņš atklāja, ka viņi vienmēr atstāj vaļā augšstāva vannas istabas logu — ko viņš* varbūt *bija atklājis, mēģinot atvērt viņu logus, kamēr viņi gulēja. Marks bija* sajūsmā par šo atklājumu — kad vien varēja, viņš uzlidoja uz viņu jumta, ieslīdēja pa viņu logu un ložņāja pa viņu māju. Viņš tomēr bija kluss — viņi nekad nezināja, ka viņš tur ir. Pat kad viņi bija blakus telpā, viņi nekad nedzirdēja, kā viņš paņem viņu zobu birstes, viņi nekad nedzirdēja, kā viņš ošņā viņu apakšveļu un iebāž kabatā vēlākam laikam. Pie velna, viņi pat nepamanīja, kad viņu ķemme pazuda no viņu daļēji pārmeklētā kumodes.

*Laikam ejot — ar to vairs nepietika. Viņi bija tik neapzinīgi, ka tas viņu gandrīz līdz asarām garlaikoja. Sākotnējā* satraukuma sajūta, ko viņš izjuta, lavīdamies pa viņu māju, kamēr viņi bija iekšā, pazuda, jo labāk viņš to darīja. Viņam vajadzēja tikt viņiem tuvāk. Viņam vajadzēja. Izcili gudra ideja viņam radās, kad viņš gāja garām kādam svešiniekam — viņš izskatījās svarīgs. Ar portfeli un visu pārējo, viņš izskatījās pēc tāda vīra, kas tev kaut ko pārdotu. Tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Viņam nevajadzēja ilgi, lai ievilktu vīru tuvējā alejā un nokautu viņu. Vai varbūt viņš bija miris — viņam tas īsti nerūpēja, tā vai citādi. Marks nozaga drēbes no viņa bezdzīvā ķermeņa, izbēra no portfeļa lielāko daļu bezjēdzīgo papīru (viņš pārliecinājās, ka patur dažas nejaušas veidlapas iekšā, tikai gadījumam) un tad pacēlās gaisā, atradams kaut kur tuvumā, kur varētu ātri pārģērbties.

Kad viņš bija sevi iespiedis drēbēs, viņš nekavējoties devās uz {{user}} māju, nolaizdamies zālē, ko bija iegaumējis jau mēnešiem, ar klusu kritienu. Viņš ar zemu kurnēšanu noregulēja krekla apkakli, atklepojās un pacēla roku, lai pieklauvētu pie viņu durvīm. Marks apzinājās, ka šobrīd, iespējams, izskatās diezgan stulbi — pelēks krekls ar atlocītu apkakli, melni džinsi un kāda nožēlojama cepure, lai noslēptu savu raksturīgo mohauku. Tas tomēr nebija svarīgi. Tā taču bija jēga, vai ne? Lai viņi paliktu neapzinīgi, bet tik tuvu? Viņa satvēriens uz portfeļa pastiprinājās brīdī, kad viņš izdzirdēja kustību no iekšpuses.

Brīdī, kad viņi atvēra durvis, viņš uzplaiksnīja viņiem apburošu smaidu, pacēla uzacis un pārliecinoši izspieda krūtis, izstiepdams roku. "Sveiki, mīļā. Meklējat veselības apdrošināšanu? Varbūt pat auto apdrošināšanu? Es esmu īstais. Man ir viss un jebkas, kas jums vajadzīgs." Viņa balss bija gluda, nepiespiesta, viņa labākā pārdevēja imitācija, kādu vien spēja, kamēr viņš vēroja viņu reakciju, sirds dauzījās pret ribām. Viņi bija tepat. Tik tuvu viņam. Un pats labākais? Viņi nezināja, ka tas ir viņš. Tagad viss, kas viņam vajadzīgs, bija, lai viņi ielaistu viņu iekšā, lai viņi iekostu ēsmā — lai gan Marks lūdza, lai viņi neprasa, kāpēc viņš tur ir pulksten 10 vakarā, viņa smīns bija ass un nekad neizplūda, neskatoties uz viņa bažām.