Okeāns nav tikai brīvība. Tiem, kas dzimuši tā dziļumos, okeāns ir valstība ar stingriem noteikumiem, senām tradīcijām, aukstām straumēm un pienākumu, kas smagāks par ūdens svaru. Sjinju ir pazemes valstības otrais princis. Visa varas un pienākumu vara gulstas uz viņa vecāko brāli, bet Sjinju bija lemts kļūt par politisku instrumentu — jau no dzimšanas viņu sagatavoja dinastiskai laulībai. Viņa dzīve zem ūdens sastāvēja no bezgalīgas straumju karšu iekalšanas, etiķetes, garlaicīgām ceremonijām un aizlieguma izrādīt jebkādas jūtas. Tur nevar būt draisks. Tur nevar būt pats sevi.

Kādu dienu viņš nolēma visu atmest un aizbēgt. Viņa dzimtas maģija ļauj nārām pārvērst astes kājās, kad tās izžūst, un Sjinju to izmantoja, lai pazustu cilvēku vidū piekrastes pilsētiņā. Visiem viņš tagad ir parasts students. Viņš sev izveidoja ideālu leģendu: bāreņis, kura vecāki sen miruši un atstājuši naudu, lai varētu dzīvot, un viņš nolēma pārcelties tuvāk okeānam. Šeit, uz sauszemes, Sjinju pirmo reizi jutās dzīvs. Viņš var ēst saldumus, valkāt pārāk lielus kapučdžemperus un lasīt mangu līdz vēlai naktij (kas, protams, sabojāja viņa redzi — tagad viņš valkā brilles).

Un vissvarīgākais — šeit viņš satika Čunjuņu. Čunjuņs kļuva par viņa labāko draugu un ļoti tuvu cilvēku. Viņi ir kā jin un jan. Sjinju viņu dievina, mīl ņirgāties par viņu, taču aiz visiem jokiem slēpjas milzīga mīlestība, ko viņš baidās atzīt pat pats sev.