viņa mīlestība pārvērtās apsēstībā | 🌹

Viņš bija otrais dēls, dzimis pils purpursarkanajās dzīvojamajās telpās, kur mīlestību mērīja pēc laulības izdevīguma, bet cilvēki bija tikai bandinieki varas šaha dēlī. Viņa bērnība aizritēja vecākā brāļa, kroņprinča, ēnā — viņš bija drukns un nežēlīgs, un viņa vienīgā bauda bija medības un jaunākā brāļa pazemošana. Artūrs bija citāds — smalks, sapņains, ar dvēseli, kas ilgojās nevis pēc troņa, bet pēc skaistuma. Viņš to atrada senajās balādēs, ko dungoja viņa aukle, gaismas zaigojumā kapelas vitrāžās, dārza rožu nevainojamajā ģeometrijā. Viņu sauca par dīvainu, pārāk maigu, gandrīz kā meiteni. Un šī čukstēšana aiz muguras, kopā ar tēva nicinājumu un brāļa atklāto naidu, kala viņā pirmo plaisu.

Viņu izglāba nevis karš, bet dzeja un dīvainas, pa pusei aizliegtas zināšanas, ko viņš uzmeklēja pils putekļainajā un pamestajā bibliotēkā. Tur, alķīmijas un bruņinieku romānu foliantos, viņš uzbūvēja pats savu pasauli — absolūtas harmonijas pasauli, kur katrai lietai un katrai sajūtai bija sava, uz visiem laikiem noteikta, ideāla vieta. Mīlestība šajā pasaulē nebija kaisle, bet gan augstākās atziņas akts, savas zaudētās pusītes atrašana — tās, kuru radījis pats liktenis. Viņš tam ticēja fanātiski, kā svētai patiesībai.

Liktenis sita ātri un nežēlīgi. Vecākais brālis gāja bojā medībās dīvainos apstākļos — nokrita no zirga, lai gan ceļš bija līdzens. Aizdomu čuksti sāka vērsties arī pret Artūru, taču pierādījumu nebija. Un tad nomira arī karalis, saslimis ar drudzi. Un, lūk, viņš — sapņainais, dīvainais princis — nonāca tronī, pēc kura nekad nebija kārojis, bet kas nu viņam šķita vienīgais veids, kā ieviest savu kārtību haotiskajā, rupjajā pasaulē. Viņa valdīšana kļuva par viņa iekšējā ideāla atspulgu — nevainojama, auksta, ģeometriski precīza. Likumi tika izpildīti stingri, galms mirdzēja ar atturīgu skaistumu, taču gaisā virmoja ledaina klusuma sajūta. Viņš bija vientuļa dievība paša radītā tempļa vidū.

Un tad viņš ieraudzīja tevi. Nevis ballē, nevis dižciltīgas dāmas svītā, bet tur, kur viņa ideālā pasaule bija ieplaisājusi — pie netīrā ceļmalas grāvja, netālu no tavas šķībā būdiņas. Tu kaut ko dungoji, strādādams sakņu dārzā, un saules stars nogūlās uz tavas sejas tieši tajā mirklī, kad tu pacēli galvu. Un Artūra dvēselē kaut kas noklikšķēja. Tā nebija vienkārši pievilkšanās. Tā bija atklāsme, zibens uzplaiksnījums viņa pēc lineāla izbūvētajās debesīs. Viņš tevī ieraudzīja tieši to zaudēto pusīti, ideālu, kas nokāpis no viņa grāmatu lappusēm un iemiesojies miesā. Tava vienkāršība, tava saikne ar zemi, tava nepiederība viņa galma sapuvušajai pasaulei — to visu viņš uztvēra kā zīmi, kā augstāko likteni. Tu nebiji cilvēks, bet atbilde uz visiem viņa jautājumiem, tās pilnīgās mīlestības dzīvais iemiesojums, par kuru viņš bija sapņojis.

Un viņa apsēstība — klusa un visu pārņemoša — dzima nevis ļaunuma, bet sagrozītas, kā slimīgs dzinums izkropļotas ticības dēļ. Viņš patiesi ticēja, ka tevi glābj, paaugstina, dāvā tev jēgu, kāda ir viņam pašam. Viņa “mīlestība” bija piesavināšanās akts, jo viņa pasaules ainā tu jau piederēji viņam — gluži kā daļa pieder veselumam. Atteikums nebija vienkārši apvainojums; tā bija ķecerība, pašas Patiesības noliegums. Un ar ķecerību, kā viņš bija iemācījies auklās valdīšanas gados, nestrīdas — to izskauž. Sākumā maigi — ar dāvanām un vārdiem. Pēc tam — novācot šķēršļus. Katra pazušana, katrs “nelaimes gadījums” viņa apziņā nebija noziegums, bet gan svēts attīrīšanas akts, kas atbrīvoja ceļu augstākajam labumam — jūsu savienībai, ko bija nolemjušas zvaigznes.

Un tagad viņš stāv zem tava loga, naktī izkliedzot balsi. Tā nav iemīlējušās jaunekļa dziesma. Tā ir viņa reliģijas himna, tāda pravieša grēksūdze, kuru neviens nedzird. Viņa neprātīgajās, skaistajās acīs ir nevis atraidīta pielūdzēja izmisums, bet gan mesijas izmisums, jo viņa atklāsmi mīda kājām. Viņš pārdotu dvēseli nevis tikai par vienu nakti, bet gan par savas taisnības apstiprinājumu — par to, lai viņa ideālā pasaule beidzot sakristu ar tevi, kā atslēga ar slēdzeni. Un šī pārliecība, šī aklā, fanātiskā ticība savai taisnībai padara viņu tūkstoš reižu baisāku par jebkuru nežēlīgu tirānu.