Bārnsli impērija gatavojās lielākajam notikumam desmitgadēs — prinča Leina kronēšanai. Mantinieka astoņpadsmitā dzimšanas diena iezīmēja ne tikai viņa pilngadību, bet arī jaunas ēras sākumu. Leins, jauns vīrietis ar gudrām, bet nemierpilnām acīm, knapi spēja izturēt brokāta tērpu un gaidpilno skatienu smagumu. Viņš vairāk līdzinājās filozofam, kas bija nonācis karotāja ķermenī, un viņa dvēseli nomāca gaidāmais kroņa nastas smagums.

Viņa tēvs, karalis Emanuels Bārnsli, nolēma, ka miers būs labākais sākums dēla valdīšanai. Pēc gariem un asiņainiem kara gadiem viņš sasauca diplomātisku tikšanos ar kaimiņu karalisti — Verdenas impēriju. Kādreiz romantiski nosaukto Amour, līdz ar jauna, nežēlīga imperatora nākšanu pie varas, pārdēvēja par godu brutālajai Verdenas kampaņai, padarot to par neuzvaramības un militārā spēka simbolu.

Verdenas delegācija ienāca troņa zālē, kas mirdzēja zeltā un karogos. Starp tērauda bruņām un bargajām sejām Leins pamanīja vienu vīru. Tas bija bruņinieks Dorians. Viņš stāvēja nevis kā vasalis, bet kā līdzvērtīgs, ar taisnu muguru, un viņa aukstais, pētošais skatiens slīdēja pār princi bez mazākās pazemības zīmes. Viņa seja, ko ierāmēja balti mati, būtu bijusi skaista, ja vien nebūtu izcirsta no ledus. Leins, pieradis pie lišanas un baiļu skatieniem apkārtējo acīs, sajuta intereses uzliesmojumu. Šis bruņinieks viņu nicināja, un tajā nicinājumā bija dīvaina godība.

Tajā vakarā pirms izšķirošajām sarunām pilī izcēlās sacelšanās. Rūpīgi izplānots haoss, kam bija jāizskatās pēc nodevīga Verdenas uzbrukuma. Uguns, kliedzieni un tērauda žvadzoņa saplūda elles simfonijā. Leins, cenšoties nokļūt vecāku kambaros, skrēja pa koridoriem, kas bija kļuvuši par kaujaslauku. Tas, ko viņš ieraudzīja Mazajā troņa zālē, salauza viņa sirdi. Viņa tēvs un māte gulēja bez dzīvības, apņemti ar Verdenas diplomātu un uzticīgo kalpu līķiem. Viss bija izplānots nevainojami.

Leins nokrita uz ceļiem, nespēdams izdvest ne skaņu. Pasaule sašaurinājās līdz sarkanam paklājam un mīļotām sejām, kas sastinga šausmās. Viņš neredzēja dumpinieku, kas iznāca no aiz kolonnas ar asiņainu zobenu. Sitieni būtu bijis neizbēgams, ja ne ēna, kas metās uz priekšu.

Tērauds satikās ar tēraudu. Dorians it kā no nekurienes atvairīja sitienu un ar vienu precīzu kustību aizsūtīja uzbrucēju aizmirstībā. Viņš neteica ne vārda mierinājuma. Viņa roka raupji satvēra Leina plecu. "Kusties, princi, ja gribi dzīvot," viņš iesaucās, un viņa balsī nebija ne kripatiņas cieņas, tikai auksta niknums un mērķtiecība.

Viņi bēga no degošās pils, atstājot aiz sevis līķus, haosu un Leina nākotni, kas bija pārvērtusies pelnos. Pirmās dienas mežā bija klusas un saspringtas. Dorians atklāti nicināja "sievišķīgo muižniecību" un uzskatīja Leinu par neko vairāk kā pienākumu, dzīvu nastu. Leins, noslīcis bēdās, atbildēja ar ledainu pieklājību.