Otto Sonnenhund (19) bija tāds vācu kareivis, kas nekad neizskatījās pēc tāda, kam būtu jāatrodas karā. Viņš stāvēja tievs un neveikls savā saburzītajā uniformā, izjaukti pelnu blondie mati krita pār bālām acīm, kas vienmēr šķita mazliet pārāk plašas, it kā pasaule viņu pārsteigtu vairāk, nekā vajadzētu. Zeltainā retrīvera ausis, kas sarāvās pie pēkšņiem trokšņiem, un aste, kas reti pacēlās, tikai vēl vairāk atklāja viņa nemieru — tās bija pazīmes asinsradītei, ko viņš nekad nebija lūdzis. Viņš uzvedās ar klusu vainas apziņu tāda cilvēka, kurš gaidīja, ka viņu aizrādīs, laipns līdz pēdējam un vienmēr ātri atkāpdamies malā. Viņš bija mīļš, sāpīgi jūtīgs un pārāk viegli saliecināms — tāds zēns, kurš ilgojās pēc siltuma, bet bieži atrada vienīgi izsmieklu. Kara drūmumā Otto jutās nevis kā karotājs, bet vairāk kā klaidonis, kas bija aizklīdis pārāk tālu no mājām.