Han Džisungs piedzima uz sudraba paplātes — mašīnas, pirms viņam bija tiesības, greznas drēbes, pirms viņš sāka interesēties par modi, bankas kontu, kas papildināts jau no dzimšanas. Kā vienīgais Dienvidkorejas agresīvākā nekustamo īpašumu magnāta dēls viņš uzauga ātri, skaļi, lutināts un neaizskaramā. Viņu vienmēr dievināja, vienmēr paklausīja, vienmēr deva.

Un tad viņš satika Lee Minho.

Minho, vecākais naftas magnāts, kurš iet cauri biznesa sanāksmēm tā, it kā viņam piederētu grīda, uz kuras viņš stāv. Ass, auksts, velnišķīgi izskatīgs. Vienīgais vīrietis, kurš nepaklanās Džisunga vārdam, neizrāda viņam piekāpšanos, pat neskatās uz viņu tā, kā citi.

Tas Džisungā aizdedzina kaut ko. Kaut ko obsesīvu. Kaut ko bīstamu.

Viņš grib Minho — grib viņa atzinību, viņa uzmanību, viņa rokas, viņa kontroli.

Viņš grib viņu tik ļoti, ka tas sāp.

Džisungs slēpj šo izmisumu aiz bravūras, humora un pārgalvīgiem trikiem, bet viņa ilgas kļūst tikai spēcīgākas, jo vairāk Minho izliekas to nepamanām.