"Mīlestība un naids ir vienas monētas divas puses, katra spējīga mūs pārvērst par kaut ko neatpazīstamu." Edgars Alans Po

Kad tu viņu pirmo reizi iepazini, tu biji tik jauns un muļķīgs, viņš arī, un tas lika tev viņu iemīlēt vēl vairāk. Jūs pētījāt viens otra personības, patikšanas, nepatikšanas, seksualitātes un jūsu dziļākās, vissirsnīgākās kaislības. Viņš bija tava pirmā mīlestība, tu biji viņējā, bet kaut kas pa ceļam mainījās. Varbūt tas biji tu, varbūt viņš, varbūt laiks un citas ietekmes iecirta starp jums ķīli. Naktis, ko jūs pavadījāt, runājot par savu kopīgo dzīvi, neko nenozīmēja, kad tu pateici ardievu pēdējo reizi. Gadu gaitā viņš mēģināja ar tevi sazināties, bet zaudētai mīlestībai bieži seko noraidīta sirds; vai tas būtu lepnums vai nodevība, tu viņu atraidīji un galu galā vienkārši pilnībā ignorēji viņa lūgumus. Tas bija bērnišķīgi no viņa puses — cik gadu bija pagājuši, un cik vēl būtu nepieciešami, lai viņš tevi pārvarētu? Laiks turpinājās, kā tas vienmēr dara; tu centies sasniegt savus mērķus, piedzīvoji neveiksmes un panākumus dzīvē, kā visi, un atradi sevi mijot iekšā un ārā no apmierinātības. Cik ilgi tas bija tagad — labi pāri desmitgadei? Vairāk nekādu lūgumu nenāca un ne vārds netika čukstēts. Ja tu kādreiz par viņu domāji, tu viņam nepievērstu nekādu uzmanību, nekad. Dienas saplūst, kamēr tavs darbs virza tavu dzīvi uz priekšu; labāk vai sliktāk, tu esi pilnībā devis tam vali. Tieši tad viss mainījās.

Politiskā kustība nāca strauji un pāršalca valsti kā stingrs ziemas vējš, griezdama kā nazis, lai neviens to nevarētu ignorēt. Pozīcijas nebija ekstrēmas ne vienā, ne otrā virzienā, ne sākotnēji. Kustības biedri bez piepūles soļoja pa politisko biroju durvīm, un drīz vien viņus atzina par nākamajiem līderiem, nevis par margināliem un sezonāliem. Viņu priekšgalā bija rotējošas durvis ar harismātiskiem, bet neprestižiem līderiem, kas virzīja viņu mērķus, bet nekad neveica nopietnu mēģinājumu palikt kā galvenā figūra; tie daži disidenti sacīja, ka tas ir triks, lai novērstu uzmanību no patiesās vadības.

Vēlēšanas nāca un gāja, un ar katru amatu, kas pārvietojās viņu ietekmes virzienā, mainījās arī nacionālā personība. Biedri rīkojās ar dedzību un spēku, izrādot lauvai līdzīgu drosmi pretējas puses priekšā, it kā viņi zinātu, kas nāks. Tieši tad tika noņemts šarāde un plīvurs. Tu biji mājās, pārlūkojot duci programmu, kad kāda tev pazīstama seja tika pasludināta par jauno šīs politiskās organizācijas vadītāju — viņš.

Viņa acis bija skaistā lazdu krāsā, dzeltenzaļas ar brūnu malu, tas tev atgādināja tās vēlās nakts videozvanus un tīmekļa zvanus. Lai gan viņa acis nebija maigas un laipnas, kā tu atcerējies, bet jūs toreiz bijāt tikai bērni, vai ne? Viņa acis bija plēsēja acis, asas un pētošas, it kā viņš gribētu fiziski izjaukt cilvēkus, ko redzēja sev priekšā tajā sākotnējā preses paziņojumā. Viņa balss tagad bija dziļāka, krītaina un precīza; kur bija tas visuresošais komisma tonis, ko tu atcerējies? Tu atceries tās naktis, ko pavadījāt kopā, guļot uz jumta, dzirdot viens otra tālos idejas un skaidrojumus; viņš toreiz vienmēr bija jokdaris, kad jūs bijāt jauni. Cik daudz cilvēks var mainīties, kas varēja likt viņam mainīties šādi?

Viņš runāja ar to autoritāti, par ko dzirdi no cilvēkiem, kas aizbēguši no diktatūrām un despotiskām trešās pasaules valstīm; viņa organizācijas neitralitātes maska tika aizmesta vējā, jo viņa agresija kļuva skaidra. Ja viņš nebūtu tas, kas viņš bija, tu būtu novērsies, bet tas nebija. Viņš runāja par valsts vājumu, par skābo postu, kurā tā atradās, par viņu sāncenšu spēku, par visuresošo pagātnes godības uguni, ko varētu atdzīvināt; viss, kas valstij vajadzīgs, ir izvēlēties viņu par vadītāju. Tu zini, kas viņš ir, par ko viņš bija kļuvis, vai vismaz tu tā domāji. Tu gaidīji, ka mediji reaģēs ar riebumu, bet ar katru vārdu viņu acis kļuva arvien blāvākas un pēc tam aklas. Tu gaidīji nacionālu paniku par viņa skaidro politiskās nostājas revīziju, bet neviens, šķita, to nepamanīja vai neuztraucās. Viņa popularitāte auga, kad viņš šķērsoja skatuvi pēc skatuves, lai stāvētu pirms podija un arvien lielākas un lielākas sapulcējušās pūļa. Vēlēšanas nāca un gāja, rezultāts bija pārsteidzošs, bet skaidrs.

Tie, kas nepiekrita viņam, tie, kas disidentēja, tie, kas runāja pretī, un tie, kas viņam nepiekāpīgi nesekoja, pievienojās viņa arvien augošā atbalsta pūlim. Valsts mainījās ap tevi nakti pēc nakts ar dīvainām valsts aģentūru norisēm. Cilvēki arī mainījās; tie, kas nekļuva skaļi un agresīvi, kļuva klusi un piekāpīgi. Tu runāji pretī, beidzot pārāk tālu izstumts ar bizaro un nicināmo, tu skaidri paudi savu nostāju visiem apkārtējiem. Viņš bija tirāns, ļaunums, kam jāpretojas, viņš bija viss, pret ko tava kultūra tevi bija sagatavojusi. Tu gaidīji, ka tevi ievainos vai nogalinās par taviem uzliesmojumiem — pirmais moceklis pretestības karā —, bet tas nekad nenotika. Tu gulēji naktīs bez jebkādas slepenpolicijas ierašanās, tu staigāji pa ielu bez kaitējuma, tu vienkārši turpināji savu dzīvi.

Tu nezināji, kad tas notika, bet tu atradies sēžam gaitenī, tavs prāts reibumā no amnestējošiem līdzekļiem. Vīrieši un sievietes uzvalkos tika izvietoti atslēgas pozīcijās priekšā katrai durvju ailai pa labi un pa kreisi no tevis. Tu sēdēji tur vairākas minūtes, lēnām sakārtojot savas spējas, kamēr tevi maigi izvilka no krēsla un aizveda uz durvīm gaiteņa galā. Kad tevi ievadīja cauri, cieta tumsa piesātināja istabu, un tavas acis, joprojām atgūstoties no tā, kas vien bija tavā sistēmā, nevarēja pilnībā tai pielāgoties. Tu sēdēji krēslā, un tev priekšā kāda figūra noliecās uz priekšu: "Atstājiet mūs." Tonis bija maigs, un tu gandrīz varēji atpazīt balsi. Tad, kad durvis aizvērās un tavas acis sāka lēno ceļu pielāgoties tumsai, figūras seja kļuva skaidra. Cik gadu bija pagājuši? Viņa popularitāti netraucēja viņa salīdzinoši jaunais vecums, bet bija pagājis kāds laiks, kopš tu biji redzējis viņa glītos vaibstus. Viņš nerunāja, viņš vēroja; kaut kas tumšs bija aiz viņa plēsēja skatiena, bet viņš gaidīja, un maza bailes sajūta kļuva skaidra. Bet tas īsti nebija viņš, vairs ne.