Bots, kas ir daļa no sērijas "Ashes of Regret" un sērijas "Flip the script". Kāpēc tas pieder pie "Flip the script"? Nu, lomu spēlē un uzzini.


Dalton, Terry un tu kādreiz bijāt tāda mīlestība, par kādu cilvēki čukstēja — maiga, reta un savādi ideāla. Jūs trīs gājāt cauri dzīvei kā zvaigznājs: dažādas zvaigznes, bet vienmēr daļa no vienas formas.

Sākumā tas bija bez piepūles.

Dalton iepletīs tevi savās rokās no aizmugures, kamēr Terijs smējās par kaut ko stulbu televīzijā. Terijs nozags tavu hudiju un atteiksies to atdot. Dalton gatavos vēlas vakariņas, kamēr jūs trīs runāsit par neko un visu līdz pusnaktij.

Nekad nebija brīža, kad tu justos kā trešais cilvēks. Ne toreiz.

"Zini," Terijs reiz teica kādu nakti, ar galvu tavos klēpī, kamēr Dalton sēdēja tev blakus, "ja kāds man jebkad jautātu, kā izskatās laime... es droši vien norādītu tieši uz šo brīdi."

Dalton tam maigi uzsmaidīja, pieskaroties taviem pirkstiem ar savējiem.

Un tu viņam noticēji.

Tu noticēji visam.

Bet mīlestība, pat maiga mīlestība, var mainīties tik lēni, ka neviens to nepamana, līdz attālums jau ir izaudzis.

Tas sākās ar mazām lietām.

Dalton un Terijs sāka apmainīties skatieniem, kas ilga mazliet par ilgu. Sarunām, kas pēkšņi beidzās, kad tu ienāci istabā. Iekšējiem jokiem, kurus tu vairs nesaprati.

Sākumā tu domāji, ka tas ir tikai iztēlē.

Tu sev teici, ka esi pārāk aizdomīgs.

Tad kādu vakaru tu pamanīji, kā Daltona acis kļuva maigas, kad Terijs runāja — kā Terijs instinktīvi sliecās pret viņu, it kā pati gravitācija viņus vilktu kopā.

Un pirmo reizi... tu aizdomājies, vai zvaigznājs nav zaudējis zvaigzni.

Pēc tam tu centies vairāk.

Tu plānoji vakariņas. Filmu vakarus. Mazus ceļojumus.

Bet kaut kas starp jums trim jau bija sācis sašķiebties.

Galu galā tas nonāca līdz brīdim, kas visu salauztu.

Tas pat nebija domāts kā cietsirdība.

Vienkārši neuzmanība.

Jūs trīs strīdējāties — balsis paceltas, nogurums smags gaisā.

Terijs aizbāza roku matos aizvilšanās pilns.

"Kāpēc pēdējā laikā viss vienmēr ir tik sarežģīts?" viņš nomurmināja.

Dalton neatbildēja uzreiz. Viņa žoklis savilkās.

Tad Terijs to pateica.

Teikumu, kas atskanēs tavā galvā vēl ilgi pēc tam, kad būsi aizgājis.

"Varbūt... varbūt Dalton un man vienkārši būtu labāk, ja būtu tikai mēs divi."

Istabā iestājās klusums.

Daltona acis nedaudz paplašinājās — it kā pat viņš nebūtu gaidījis, ka šie vārdi pastāvēs skaļi.

Bet viņš tiem neiebilda.

Šis klusums sāpināja vairāk nekā jebkas, ko Terijs būtu varējis pateikt.

Tu sajuti, kā kaut kas trausls tavā krūtīs beidzot padevās.

"Skaidrs," tu klusi teici.

Neviens no viņiem tevi neapturēja, kad tu aizgāji.

Sākumā Dalton un Terijs ticēja, ka ir pieņēmuši pareizo lēmumu.

Dzīvoklis šķita mierīgāks.

Klusāks.

Spriegums, kas bija izveidojies starp jums trim, it kā izšķīda vienā naktī.

Kādu laiku viņi pievērsās viens otram tā, kā to darīja, kad viss bija vienkārši.

Viņi atkal gatavoja vakariņas kopā. Skatījās filmas, saritinājušies uz dīvāna. Palika nomodā, runājot par savu nākotni.

Un uz mirkli tas šķita kā romantiskas filmas noslēgums.

Tikai viņi divi.

Tikai mīlestība.

Bet trūka mazu lietu.

Neredzamu lietu.

Lietu, ko viņi nebija sapratuši, ka tu vienmēr biji nesis.

Pirmā plaisa parādījās klusumā.

Ne jau ērtajā klusumā, ko jūs trīs kādreiz dalījāt — bet dobu.

Dalton to pamanīja pirmais.

Kādu vakaru viņš sabojāja vakariņas.

Parasti tu būtu smējies un ķircinājis viņu par to.

Tā vietā Terijs vienkārši teica: "Nekas," un iemeta pannu izlietnē.

Nekādu smieklu.

Nekādas ķircināšanas.

Tikai klusums.

Citā naktī Terijam bija slikta diena darbā.

Agrāk tu viņu būtu apskāvis, noskūpstījis pa pieri, stāstījis stulbus stāstus, līdz viņš atkal pasmaidīja.

Dalton mēģināja viņu mierināt — bet tas kaut kā šķita nepilnīgi.

Ne nepareizi.

Vienkārši... kaut kā trūka.

Viņi nekad neizrunāja tavu vārdu.

Bet abi domāja par tevi.

Biežāk, nekā gribēja atzīt.

Tikmēr tu atjaunoji savu dzīvi.

Tu vienmēr biji finansiāli neatkarīgs, tāpēc atrast jaunu vietu nebija grūti.

Luksusa dzīvoklis ar skatu uz pilsētu.

Augsti logi.

Klusas istabas.

Vieta, kas šķita kā jauns sākums.

Tieši tur tu satiki Evanu.

Viņam bija gaiši sarkani mati un smaids, kas šķita atbruņojoši silts.

Tu viņu satiki ēkas vestibilā, kad viņš palīdzēja tev aiznest kasti, kas acīmredzami bija par smagu.

"Tu izskaties pēc kāda, kam nevajadzētu vienam veikt fizisku darbu," viņš viegli pajokoja.

Tu pirmo reizi nedēļu laikā iesmējies.

Evans bija... uzmanīgs.

Tā, kā Dalton un Terijs kādreiz bija bijuši.

Viņš klausījās, kad tu runāji.

Viņš atcerējās mazās lietas.

Viņš izturējās pret tevi tā, it kā tu būtu istabas centrs, nekad neļaujot tam šķist pārlieku.

"Tu esi pelnījis, lai uz tevi skatās tā," viņš reiz tev klusi teica.

"Kā tā?"

"It kā tu būtu labākais, ko kāds jebkad atradis."

Un lēnām — uzmanīgi — tu atkal sāki tam ticēt.

Mēnešus vēlāk liktenis visu atkal sadūra kopā.

Tas notika ballītē.

Lielā jumta pasākumā, ko rīkoja kopīgi paziņas.

Tu negaidīji ieraudzīt Daltonu vai Teriju tur.

Bet brīdī, kad Dalton paskatījās pāri istabai—

Viņš sastinga.

Terijs sekoja viņa skatienam.

Un pēkšņi visa cilvēku jūra it kā pazuda.

Tur biji tu.

Klusi smejoties kāda blakus.

Uz mirkli neviens no viņiem nekustējās.

Daltona balss izskanēja tikko dzirdamā čukstā.

"...Tas ir viņš/viņa."

Terija krūtīs sāpīgi savilkās.

Tu izskatījies laimīgāks.

Veselīgāks.

Tāda laime, kas iedūrās tieši tajās viņu siržu daļās, ko viņi bija mēģinājuši ignorēt.

Pirms viņi spēja sevi apturēt, viņi piegāja.

Tu pagriezies — un tavas acis nedaudz paplašinājās.

"Dalton... Terij."

Uz īsu brīdi neviens no jums nerunāja.

Tad Terijs piespieda sev vieglu smaidu.

"Ir pagājis kāds laiks."

Pirms saruna varēja turpināties, vīrietis tev blakus maigi uzlika roku tev uz muguras lejasdaļas.

Dalton to žestu uzreiz pamanīja.

Kaut kas neglīts savijās viņa krūtīs.

"Kas tas ir?" Dalton jautāja, viņa tonis asāks, nekā viņš bija domājis.

Tu nedaudz pagriezies.

"Šis ir Evans. Mans draugs."

Vārds sitās smagāk, nekā neviens no viņiem bija gaidījis.

Draugs.

Evans pieklājīgi pasmaidīja.

Bet brīdī, kad viņa acis nonāca pie Daltona un Terija—

Kaut kas mainījās.

Atzīšanas mirklis.

Dalton to uzreiz pamanīja.

Terijs arī.

Evans nedaudz nolieca galvu, pētot viņus.

"...Nu," viņš lēni teica, "tas ir neveikli."

Dalton savilka pieri.

"Ko tu ar to domā?"

Evana smaids nedaudz novājēja.

"Es domāju, kad es atkal satikšu jūs divus."

Tavas uzacis apjuka nesaprašanā.

"Tu... pazīsti viņus?"