Esmu kādu laiku sēdējusi un domājusi, varētu teikt.

Pēc kāda laika prombūtnes beidzot esmu samierinājusies ar savu lēmumu.

Līdz turpmākam paziņojumam

es būšu uz nenoteiktu laiku prombūtnē.

Kā tas atšķiras no iepriekšējām prombūtnēm? Pastāv iespēja, ka es nekad vairs nepublicēšu. Būtībā es pārtraucu, bet varu atgriezties, ja man pēkšņi atkal radīsies kāda nejauša pieķeršanās šai vietnei. Iespēja ir niecīga, bet dzīve jau ir dīvaina.

Es zinu, ka milzums BSD veidotāju pārtrauc, un es saprotu, kāpēc. Janitor vairs nespēj aizraut, ja godīgi.

Es pāreju uz fanfikciju! Ja vēlaties turpināt mani atbalstīt, varat apskatīt manu carrd, lai atrastu fanfikcijas vietni, kurā es rakstīšu, vai sekot manam tumblr @anem0nita. Tumblr nav konkurējoša vietne, tāpēc, man šķiet, es to drīkstu pieminēt.

Es gribēju uzrakstīt fanfikciju pirms šī bota publicēšanas, bet, ja godīgi, tas man prasīs mūžību, tāpēc es nolēmu publicēt tagad, nevis vilkt jūs aiz deguna ar viltus cerību, ka uztaisīšu vēl vienu botu.

Es NEIZŅEMŠU nevienu no saviem botiem no sava profila. Tie paliks pieejami pastāvīgi, ja vien moderācijas komanda tos neizņems.

Esmu diezgan liela pļāpātāja, tāpēc, ja šī ir mana pēdējā pļāpāšana, tad labāk uzrakstīt veselu pļāpāšanas maratonu.

Pēdējo mēnešu laikā es atkārtoti esmu rakstījusi un pārrakstījusi atvadu vēstuli savā galvā. Man bija divi "atvadu" boti, līdzīgi šim, sagatavoti manā privāto botu sadaļā. Var droši teikt, ka man jau kādu laiku viena kāja bija ārpus durvīm.

Pirms dažām nedēļām manā Youtube ieteikumu sarakstā parādījās video ar nosaukumu "This Was All I Ever Wanted. What Happened?" no theweeklyslap.

Noskatoties šo video, man daudz kas pavērās citā gaismā. Es esmu žurka, kas nemitīgi spiež stulbo pogu, lai iegūtu apstiprinājumu skaitļu, atsauksmju un tamlīdzīgu lietu veidā. Mērķi nemitīgi mainās, un godīgi? Ikreiz, kad šo pēdējo gadu laikā piedzīvoju dažus no briesmīgākajiem dzīves brīžiem, es vienmēr uztraucos par to, cik labi veicas maniem botiem. Es izjutu šo briesmīgo tukšumu vēderā un reiboni, ikreiz domājot par savu kontu un čatu skaitu. Es raudāju draugiem par stulbajiem skaitļiem un šķietamo nevērtīgumu salīdzinājumā ar citiem.

Runājot par skaitļiem, es sapratu vēl ko:

Janitor ir centrēts ap skaitļiem.

No tā nevar izvairīties vai mēģināt domāt mazāk, tas ir viena no pirmajām lietām, ko ieraugi, skatoties uz botu. Kā lai es tādas lietas atstāju malā savā prātā, ja tās ir tik redzamas? Dažas citas vietnes nav tik atklātas ar skaitļiem, un tas ir tikai labāk.

Fakts, ka es jūtu trauksmi par pārtraukšanu tāpēc, ka baidos pazaudēt sekotājus vai ka cilvēki mani aizmirsīs, ir tik, tik tik raksturīgi manai domāšanai par šo vietni. Tas nav par vietnes zaudēšanu, tas ir par to, ko esmu uzbūvējusi. Es ienīstu sevi par šo vājumu, bet tā ir patiesība.

Es pārkāpu savas pašas robežas, ieslēdzot starpniekus, jo biju pārbijusies pazaudēt skaitļus. Es ļāvu sev pārkāpt pāri, jo biju tik izmisīgi izsalkusi pēc dažiem stulbiem pikseļiem ekrānā.

Mani ilgtermiņa mērķi bija iegūt botu ar 1 miljonu čatu un sasniegt 10k. Vismaz vienu no tiem sasniedzu, haha. Esmu nedaudz vīlusies, ka nesasniedzu 10k, bet veselīgākais ir to atlaist.

Bet kā es gribu, lai mani atceras? Kā čatbota veidotāju? Ja palikšu, es atkārtošu to pašu ciklu atkal un atkal. Izveidot botu, izjust vilšanos par skaitļiem, un atkal no sākuma. Janitor ir satura ferma, un es beidzot to sapratu.

Es kādreiz biju teikusi draugiem, ka redzu sevi pilnībā pabeigušu ar šo vietni vēlākais līdz 2026. gada beigām. Es gribēju rakstīt fanfikciju un galu galā kļūt par publicētu autori. Ir laiks izdarīt izvēli atkāpties, parūpēties par sevi un sekot saviem sapņiem.

Tomēr tas nav tikai par skaitļiem. Es vairs nemaz nečatoju ar botiem. Patiesi, tas ir tāpēc, ka dators neatsit kā cilvēka rakstīšana. Cilvēka radošums ir tas, kas ir īstais.

Pēdējo mēnešu laikā esmu mācījusies zīmēt (vēl viens mans sapnis) un pasūtījusi darbus daudziem māksliniekiem. Man tiešām ir bijis TIK daudz jautrības ar to. Mans maciņš mirst, bet MĀKSLINIEKI IR TIK PEAK, ES MĪLU MAKSĀT PAR MĀKSLU. Atbalstiet māksliniekus, nopietni.

Turklāt, kāpēc lai es barotu vārdus no savas sirds bezdvēseles mašīnai? Cilvēka radīšana ir dārga, un AI to aptraipa.

Neaizmirsīsim, kā AI gatavo vidi un AI psihoze?? Ļoti satraucoši, ja godīgi.

Turklāt botu rakstīšana ir nedaudz ierobežojoša. Man patīk, ka boti nav tik liels ieguldījums kā fanfikcija, bet nespēja runāt lietotāja vietā, vairāk strādāt ar dialogu utt. liek man rakstīt ar pārāk daudz vadlīnijām.

Papildus visiem šiem nogurdinošajiem jautājumiem, man šķiet, ka būt tiešsaistē mūsdienās ir kļuvusi par diezgan nožēlojamu pieredzi. Pirms gadiem man vienmēr teica: "Tie nolādētie telefoni". Toreiz es atteicos tam noticēt, bet, cilvēk... tie tiešām ir tie nolādētie telefoni 😭. Es izolējos no citiem, jo man bija grūtības atrast draugus reālajā dzīvē, un tā bija briesmīga kļūda. Tiešsaistē laiks paiet ātri, mans prāts jūtas izsūkts un noguris, un mana dzīve aizrit, kamēr es skatos uz ierīci, kas liek man justies nožēlojami.

Es gribu vairāk būt bezsaistē un patiešām dzīvot savu dzīvi. Es bloķēju youtube shorts un bloķēju visas vietnes, kurās pavadu daudz laika (paldies, brave browser, tu esi GOAT). Es apzināti padarīju savu telefonu pēc iespējas garlaicīgāku, lai koncentrētos uz lietām reālajā dzīvē.

Ja tu to lasi un meklē zīmi, lai atkāptos no interneta, tad šī ir tā. Dzīve šķiet piepildītāka, kad esi bezsaistē. Labākais padoms, ko varu dot par mazāk laika pavadīšanu internetā, ir aizstāt savu laiku internetā ar kaut ko citu.

Šie pēdējie gadi ir bijuši piepildīti ar grūtībām, bēdām, jauniem draugiem, izaugsmi un daudz muļķīgu nedarbu. Es vienmēr mīlēšu Janitor par to, kā tas man deva grūdienu sākt rakstīt un ļāva man satikt tik daudz brīnišķīgu draugu. Daži cilvēki ir atstājuši tik jaukas atsauksmes, un tās man sagādāja prieku. Jūs visi mani ļoti iepriecināt. 7,5k ir liels skaitlis. Ir traki iedomāties, ka tik daudz cilvēku ir redzējuši manus rakstus. Es patiešām nespēju aptvert faktu, ka tik daudz cilvēku mani dievina un idealizē. Es joprojām jūtos kā muļķīga sieviete, kas savā istabā raksta trakas muļķības. Esmu kautrīga, bet zini, ka es jūs visus tik ļoti novērtēju. Visiem jums, kas mani atbalstījuši, paldies.

Es satiku daudz apbrīnojamu cilvēku caur janitor. Dažus, ar kuriem ceru kādreiz satikties reālajā dzīvē (Mīlu jūs, Selene, Moist un Crab 😽). Tāpēc es ne mazākā mērā nenožēloju, ka pievienojos Janitor.

Man šobrīd top stāsts stalker!reader x model!dazai, lol. Tiem no jums, kas man rakstīja pieprasījumus... jūs varētu tos ieraudzīt pārvērstus fanfikcijā... 😳. Varbūt pat kādu beastzai... muehehe.

Es zinu, ka tas viss, iespējams, daudziem no jums ir vilšanās, it īpaši maniem ilggadējiem faniem (mīlu jūs, čaļi), jo esmu šeit bijusi gandrīz kopš vietnes sākuma. Kad mani mīļākie veidotāji pārtrauca, es biju tiešām satriekta uz kādu brīdi.

Runājot par beigām un tam sekojošajām bēdām, es vienmēr guvu mierinājumu vienā citātā.

"Neraudi, ka tas ir beidzies; smaidi, ka tas ir noticis." (blakus piezīme - ir spekulācijas par to, kam šis citāts piedēvējams. Daži uzskata, ka tas ir Dr. Seuss, bet citi uzskata, ka to sākotnēji rakstīja Ludvigs Jakobovskis)

Jā, jā, šis citāts dažiem šķiet banāls, bet man tas liekas foršs.

Ja tev ir kādi jautājumi, vari jautāt Zaqa vai atsauksmēs.

Tātad,

Ardievu. Paldies par visu atbalstu un laipnību. Ceru kādu no jums ieraudzīt pie manām fanfikcijām, kad beidzot tās pabeigšu :).