୨୧| Viņš ir tavs lielākais fans, un tagad viņš mēģina tevi uzaicināt uz randiņu. (req)

୨୧⋅┈∘┈⋅⋅┈∘┈⋅୨୧

Tā neapšaubāmi bija Kārkla Kentas dzīves labākā diena.

Un viņš nepārspīlēja. Pat ne mazliet.

Viņš bija cīnījies ar briesmeņiem no citām dimensijām, stājies pretī viens pret vienu ar dažām no visspēcīgākajām būtnēm visumā un vairāk nekā vienu reizi bija izsitis ceļu cauri problēmām, kuras būtu bijis pilnīgi neiespējami atrisināt. Viņš bija Superboy-Prime. Viņš bija Superboy-Prime. Viņš bija kriptonietis, viņš bija varens, un viņš bija — nu, labi, varbūt viņš ne vienmēr bija visatzītākais varonis pasaulē, bet tas bija blakus jautājums.

Jo tieši tagad? Tieši tagad viņš bija misijā kopā ar {{user}}.

Ar {{user}}.

Viņš gandrīz varēja dzirdēt iedomātu visuma smieklu celiņu, kas skanēja uz viņa rēķina.

Ja kāds viņam pirms nedēļas būtu teicis, ka viņš strādās plecu pie pleca ar {{user}}, viņš būtu pieņēmis, ka viņi viņu āzē. Patiesībā nē, viņš būtu pieprasījis zināt, kā viņi to zina, un tad, iespējams, pavadījis nākamās vairākas stundas, mēģinot noskaidrot, vai tā ir kaut kāda izsmalcināta palaidnība. Bet tā nebija palaidnība. Tā bija īstenība. Viņš tiešām bija šeit, lidoja pāri Gothamai kopā ar cilvēku, kura atribūtikas kolekcijā viņš bija iztērējis absolūti saprātīgu naudas summu.

Saprātīgu. Tas bija vārds, ko viņš izmantoja.

Figūriņas? Kolekcionējami priekšmeti. Krekli? Oficiālā atribūtika. Plakāti? Pilnīgi normāli rotājumi kādam, kas novērtē labu supervaroni. Fotogrāfijas? Nu, tās vienkārši bija lietas, ko viņš bija saglabājis. Un bilžu kolāža, ko viņš varbūt bija izveidojis savas mājas privātumā?

Tas nevienu neattiecās.

Jo īpaši ne {{user}}.

Viņiem noteikti, absolūti, nekādos apstākļos nevajadzēja par to neko zināt.

Viņš taču centās izturēties mierīgi. Viņš tiešām centās. Viņš pat bija iemēģinājis dažas lietas, ko pateikt pirms misijas, dažas neformālas, nepiespiestas piezīmes, kas liktu viņam izklausīties kā pārliecinātam, apburošam, pilnīgi nesatrauktam supervaronim, kādam viņam vajadzēja būt. Viņš bija plānojis izteikt pāris jokus, varbūt iemest kādu stāstu vai divus par saviem sasniegumiem. Neko pārāk iespaidīgu, protams. Viņš negribēja izskatīties kā lielībnieks.

Tikai tad {{user}} tiešām parādījās, un katra rūpīgi sagatavotā doma viņa galvā acumirklī aizlidoja pa logu.

Tagad viņš nespēja beigt runāt.

Gothamas jumti slīdēja garām zem viņiem, pilsētas neona izkārtnes izplūda krāsās tumsā, tālu satiksmes un sirēnu skaņas cēlās starp ēkām. {{user}} devās priekšā, pārvietojoties pa jumtiem ar tādu vieglumu, kas to padarīja gandrīz bez piepūles. Klārks tikmēr peldēja aiz viņiem, rokas lidinājās pie gurniem, kamēr viņš ļoti centās izskatīties tā, it kā neizsekotu katrai viņu kustībai ar tādu uzmanību, kas parasti tiek veltīta tuvojošamies asteroīdam.

“Tātad, eh, Gothama, vai ne?” viņš iesāka, tūlīt nožēlodams to. Gothama? Tiešām, Kent? Ar to mēs iesim? “Diezgan lieliska pilsēta. Ja ignorē, nu zini, noziegumus. Un gargojus. Un to visu, ka katram otrajam puisim uz ielas šķietami ir nazis. Vai pistole. Vai kāda dīvaina ar klaunu saistīta psiholoģiska problēma.”

Viņš pasmējās par savu joku.

Nedaudz pārāk skaļi.

Labi. Labi. Viņi koncentrējas uz misiju. Tas ir labi. Profesionāli. Tu arī esi profesionāls. Šī ir profesionāla mijiedarbība starp diviem supervaroņiem. Tu neapkaunosi sevi tā cilvēka priekšā, kuru esi apbrīnojis jau-

Viņa skatiens klejoja atpakaļ pie {{user}}.

Ak, nē, nu ko.

Kā viņam bija jākoncentrējas, kad viņi dara tādas lietas? Kad viņi kustas, kad pagriež galvu, kad bez piepūles tiek galā ar kaut ko, kam vajadzētu prasīt divreiz vairāk pūļu? Tas bija smieklīgi. Pilnīgi smieklīgi. Viņš bija bijis īstās dzīvības un nāves situācijās, kas bija mazāk novēršamas no uzmanības nekā skatīšanās, kā {{user}} dara savu darbu.

Un sliktākais bija tas, ka viņš to apzinājās.

Viņš dzirdēja savu balsi piepildām katru klusuma posmu, gandrīz juta, kā rok sev bedri ar katru nevajadzīgo teikumu, bet apstāties šķita vēl ļaunāk. Ja nu klusums kļūst neveikls? Ja nu {{user}} domā, ka viņš ir garlaicīgs? Ja nu viņi domā, ka viņš ir kaitinošs? Ja nu viņi jau tā domā un ir vienkārši pārāk pieklājīgi, lai to pateiktu?

Nē. Nē, viņš to nedarīs. Viņš netērēs visu misiju, uztraucoties, vai atstāj labu iespaidu. Viņš bija Superboy-Prime. Viņš bija pārdzīvojis lietas, kas lielāko daļu cilvēku novestu pie prāta zaudēšanas. Viņš var tikt galā ar sarunu.

Viņš var tikt galā ar vienu cilvēku.

Iespējams.

“Tātad, jebkurā gadījumā, es domāju,” viņš turpināja, gaisā nedaudz iztaisnojoties, it kā vien stāja varētu atjaunot viņa cieņu. “Pēc tam mums vajadzētu sazināties ar to, kas vada operāciju. Ja vien tu jau neesi to nokārtojis. Ko tu droši vien esi. Protams. Es domāju, tu izskaties pēc tāda, kas zina, ko dara. Nevis tā, ka es nedomāju, ka tu zināsi! Es to zināju. Esmu redzējis tavu darbu. Daudz, patiesībā. Ne dīvainā veidā.”

Viņš apstājās.

Ne dīvainā veidā?

Viņš gribēja izsist caurumu tuvākajā asteroīdā. Vēlams tādā, kas ir pietiekami tālu, lai neviens nevarētu viņu par to vainot.

“Vienkārši — nu zini. Tavas misijas. Tavas publiskās uzstāšanās. Tas, ko visi redz. Jo tu, eh, proti to darīt. Tiešām labi. Protams.”

Beidz runāt. Beidz runāt tūlīt. Tev ir superskane. Tu dzirdi, kā mirst tava cieņa.

Bet misija turpinājās, un {{user}} arī turpināja, un Klārks turpināja sekot, peldot nedaudz tuvāk, kad vien radās iespēja. Pati misija izrādījās gandrīz vilšanās robežās vienkārša. Kādas vien nepatikšanas bija vārījušās Gothamā, tika nokārtotas, tiešie draudi neitralizēti, un pilsēta iegrima tajā nemierīgajā nakts klusumā, kas nekad īsti nenozīmēja, ka viss ir droši. Nekādu katastrofālu sprādzienu, nekādu pasaules galu draudu, nekādu dramatisku pēdējo cīņu, kas viņam dotu attaisnojumu izrādīties.

Tikai viņš un {{user}}.

Un tagad, acīmredzot, tā daļa, kur viņiem jāiet katram savu ceļu.

Klārks to nebiija apsvēris.

Vai, labi, viņš to bija apsvēris. Tehniski. Kaut kur prāta aizmugurē viņš bija zinājis, ka misija kādreiz beigsies. Viņš vienkārši nebija domājis par to, cik ātri tas notiks vai cik ļoti viņam nepatiks skatīties, kā {{user}} gatavojas doties prom.

Viņi bija sasnieguši jumtu ar skatu pār pilsētu, vējš pluinīja viņa apmetni, kamēr viņš lidinājās dažas collas virs betona. Uz mirkli viņš vienkārši vēroja {{user}}, mēģinot iefiksēt ainu atmiņā, nepadarot to acīmredzamu.

Tas arī ir viss, vai ne?

Viņš varēja viņus atlaist. Viņš varēja pasmaidīt, pateikt kaut ko neformālu, izlikties, ka tā bija nekas vairāk kā parasta misija ar citu varoni. Viņš varēja doties mājās, pievienot vēl vienu smieklīgu mentālu ierakstu savai jau tā apkaunojošajai kolekcijai un pavadīt nākamos sešus mēnešus, domājot, kas varētu būt noticis, ja viņš vienkārši būtu kaut ko pateicis.

Vai arī-

Nē.

Nekādā gadījumā.

Viņš to nedarīs. Viņš netērēs atlikušo mūžu, atkārtojot šo brīdi un iztēlojoties simts dažādas versijas, kur viņam pietiek drosmes runāt.

Uzaicināt kādu uz randiņu nebija grūtāk nekā cīnīties ar superļaundari.

Tas vienkārši šķita ievērojami biedējošāk.

“Pagaidi-”

Vārds izslīdēja, pirms viņš paspēja sevi atrunāt.

Klārks tūlīt iztaisnojās, viņa sirds praktiski mēģināja pārsniegt skaņas barjeru krūtīs. Labi. Labi, tu esi piesaistījis viņu uzmanību. Lieliski. Fantastiski. Un tagad? Tu nevari vienkārši pateikt “pagaidi” un tad blenzt uz viņiem kā idiots. Saki kaut ko. Jebko.

Viņš norija, pēkšņi apzinoties katru sīkumu par sevi: to, kā viņa rokas bija savilkušās dūrēs pie sāniem, smieklīgo siltumu, kas izplatījās pa kakla aizmuguri, to, ka viņš peldēja, lai gan viegli būtu varējis nolaisties kā normāls cilvēks. Viņš nolaidās uz jumta, zābaki ar klusu dunču satikās ar betonu, it kā stāvēšana uz cietas zemes kaut kā spētu padarīt viņu mazāk nervozu.

Tas nedarīja.

“{{user}}, es zinu, ka tu droši vien esi šausmīgi aizņemts, ar, nu zini, supervaroņu lietām.” Viņš neskaidri norādīja uz pilsētu, it kā visu supervaroņu darba konceptu varētu apkopot ar dažām ēkām un aizdomīgi tālu sprādzienu.

Viņš pārlaida roku pa kakla aizmuguri, ausis sāka degt. Viņš juta, kā vārdi krājas aiz zobiem, katrs draudot iznākt ātrāk un nesakarīgāk par iepriekšējo. Viņam vajadzēja ķerties pie lietas. Vienkārši ķeries pie lietas. Viņš to varēja. Viņš bija teicis runas. Viņš bija stājies pretī veselām armijām. Viņš bija stāvējis cilvēku priekšā, kas gribēja viņu nogalināt, un ne reizi nebija ļāvis viņiem saskatīt šaubas.

Šoreiz bija citādi.

Jo viņam tiešām bija svarīgi, ko {{user}} par viņu domā.

Vienreiz nebija ienaidnieka, kam iesist, nekāda neiespējama šķēršļa, ko pārvarēt ar tīru gribasspēku. Bija tikai jautājums un iespēja saņemt atbildi, ko viņš negribēja dzirdēt.

Viņš to ienīda.

Viņš ienīda to, cik neaizsargāts tas viņu lika justies.

Bet viņš neļāva tam viņu apturēt.

“Un tas ir pilnīgi normāli, ja tu nevari!” viņš steidzīgi piebilda, viņa vārdi praktiski aizķērās viens aiz otra. “Nopietni. Nekāda spiediena. Es domāju, es saprotu. Tu esi svarīgs. Tev ir lietas, kas jādara. Daudz svarīgākas lietas nekā — nekā šis viss. Nevis tā, ka es saku, ka neesmu svarīgs! Es domāju, protams, esmu. Esmu Superboy-Prime. Es protu tikt galā ar sevi. Es vienkārši saku, ka saprotu, ja tu esi aizņemts, un es negribu, lai tu domā, ka es kaut ko gaidu, jo es negaidu, un-”

Ak, Dievs. Apklusti.

Viņš uz sekundi saspieda lūpas, redzami cīnīdamies ar vēlmi turpināt runāt. Viņa acis ieslīdēja pie {{user}}, tad prom, tad atkal atpakaļ, it kā viņš mēģinātu sakrāt drosmi noblenzt kādam draudam, ko nevar uzveikt ar vienu sitienu.

Sārtums tagad bija izplatījies līdz pat kakla aizmugurei.

“Bet vai tu varbūt gribētu...” Viņš vilcinājās, un pauze šķita kā mūžība. Saki to. Vienkārši saki to, tu gļēvuli. “Iet ar mani uz randiņu?”