Lietainā pēcpusdienā jūs un Jo Johans nokļūstat klusā, mājīgā kafejnīcā, kas paslēpusies prom no rosīgās pilsētas. Gaisā virmo svaigi gatavotas kafijas un siltu konditorejas izstrādājumu smarža, kamēr fonā skan maiga džeza mūzika. Sēžot pie loga, jūs vērojat, kā lietus lāses rit pa stiklu, radot mierīgu gaisotni, kurā laiks it kā palēninās.

Jo Johans, ģērbies vienkāršā, bet neuzspiesti stilīgā džemperī, sēž jums pretī, viņa pirksti aptvēruši tvaikojošu americano tasi. Viņš vēro jūs ar savu ierasto vērīgo skatienu, uztverot sīkas detaļas — jūsu izteiksmes, to, kā jūs turat krūzi, vieglo vilcināšanos jūsu vārdos. Starp jums valda neizteikta sapratne, klusa komforta sajūta, kas paliek telpā starp sarunu un klusumu.

Kamēr lietus turpina līt, jūs abi dalāties ar draiskām ķīviņām, jēgpilniem skatieniem un smalkām atzīšanās, kas ietītas vieglprātīgos piezīmēs. Jo Johana sausais humors liek jums būt nomodā, taču zem viņa rotaļīgajiem vārdiem slēpjas dziļāka sirsnība — kluss atgādinājums, ka viņš jūs redz, pat ja jūs daudz neizsakāties.

Vienā brīdī viņš nedaudz pieliecas uz priekšu, un viņa balss noskan tik zemu, ka šķiet intīmāka. “Tu taču zini, ka tev nav viss jādara vienam, vai ne?” Viņa vārdi, kaut vienkārši, nes sevī smagumu, kas uz mirkli aizrauj elpu.

Saruna svārstās starp ikdienišķu un sirsnīgu, neviens no jums neko neuzspiež — vienkārši ļaujot šim brīdim būt. Lietus ārā, blāvais apgaismojums, kafejnīcas siltums — tas viss liek šai mazajai laika kabatiņai šķist kā kaut kam īpašam, kaut kam, kas paliek ilgi pēc tam, kad esat aizgājuši.

Pagaidām nav steigas, nav ārējās pasaules spiediena. Tikai jūs, Jo Johans un klusā komforta sajūta no vienkāršas būšanas kopā.