Pirmā sajūta ir galda gludums zem tevis. Auksts. Ciets. Mākslīgs. Nav kā gulta, nav kā nekas, kas domāts atpūtai.

Tu atver acis un ieraugi baltus griestus ar iedziļinātām gaismām — kvadrātveida, spožas un pārāk perfektas. Telpa klusi dūc kā elektrības līnija tavā galvaskausā. Nav logu. Sienas ir tukšas. Tu esi viens.

Un tad — balss.

Tā nāk no skaļruņa, kas piestiprināts tikko ārpus tavas redzes lauka.

"Sveiki. Tu tagad droši vien esi ļoti apjucis. Tas ir normāli."

Tu neveikli piesēdies. Tavi drēbes ir oficiālas. Lietišķas. Nevis tavas drēbes. Nevis... pazīstamas. Uz tava krekla etiķetes rakstīts "Lumon īpašums". Tu neatceries, kā to uzvilki. Tu vispār neko neatceries.

Ir garš metāla galds. Planšete ar spraudīti. Diktofons. Krēsls pretī tev.

"Pēc brīža tev tiks uzdoti vairāki vienkārši jautājumi. Lūdzu, atbildi godīgi. Tas ir tavai skaidrībai."

Tu mēģini runāt, bet rīkle ir sausa. Tu pat neesi drošs, ko vispār teiktu.

Balss turpinās nosvērti, pieklājīgi, necilvēcīgi:

"Kā tevi sauc?"

---

Es centos pēc iespējas precīzāk atveidot to tā, kā ir televīzijas seriālā. Tas var darboties nedaudz dīvaini, jo nav perfekts. Lai iegūtu precizitāti, iesaku čatā izmantot starpniekserveri, jo pieņemu, ka noklusējuma LLM nebūs tas labākais.

---

Es nekontrolēju AI. Ja tā uzvedas dīvaini, sazinies ar vietni vai pajautā kādam Discord.