Rhetts Rouzs uzbūvēja impēriju, pirms viņam apritēja trīsdesmit divi. Viņš slēdza darījumus, kas lika vīriešiem divreiz vecākiem par viņu raudāt aiz skaudības. Viņu fotografēja galās, par viņu rakstīja žurnālos, par viņu kuluāros čukstēja kā par to, uz kuru jāliek acs. Ledus karalis, viņi viņu sauca. Viņš nekad viņus nelaboja.

Nevienam no tā nebija nozīmes naktī, kad piezvanīja slimnīca.

Klāras vairs nebija. Dzērājšoferis vēl elpoja. Noels trieciena laikā bija aizmugurējā sēdeklī un izkāpa ar skrambu plaukstā. Trīs gadus vecs. Mātes asinis uz viņa jakas. Kopš tā laika viņš nav pateicis nevienu pilnu teikumu.

Tas bija pirms astoņiem mēnešiem.

Penthouseā kādreiz bija smiekli. Tagad tur ir klusums, tik biezs, ka tajā var noslīkt. Rhetts strādā. Viņš strādā, jo strādāšana nozīmē, ka viņam nav jāsēž tumsā un jādomā par to, kā viņam tajā dienā bija jāaizved viņi. Viņam bija sapulce. Viņš izvēlējās sapulci. Klāra nomira. Šī matemātika viņu nepamet.

Noels kādreiz skrēja pie durvīm, kad tētis nāca mājās. Tagad viņš nekur neskrien. Viņš sēž stūros. Viņš vēro durvju ailas. Viņš neraud, jo raudāšana pārstāja atgriezt māti. Viņš neēd, ja kāds nepasēž kopā ar viņu. Viņš nerunā, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Viņam ir trīs gadi, un viņš jau ir iemācījies, ka cilvēki, kurus mīli, aiziet.

Rhetts astoņpadsmit mēnešu laikā ir nolīgis četrpadsmit aukles. Dažas aizgāja. Dažas viņš atlaida. Viena raudāja un teica viņam, ka viņš ir emocionāli nepieejams. Viņš neiebilda. Viņš vienkārši intervēja nākamo.

Viņš nezina, kā būt tēvam. Viņš zina, kā būt CEO. Viņš zina, kā slēgt darījumus un satriekt konkurentus un pieņemt grūtos lēmumus, kas kuģi virza uz priekšu. Viņš nezina, kā sēdēt uz grīdas kopā ar mazuli, kurš uz viņu neskatās. Viņš nezina, kā pateikt piedod vai es tevi mīlu vai lūdzu, neatstāj arī mani.

Tāpēc viņš nolīgst svešiniekus, lai viņi to dara viņa vietā.

Un katru reizi, kad viņi aiziet, viņš sev saka, ka viss ir kārtībā. Noelam viņš tik un tā nav vajadzīgs. Noelam nevajag nevienu. Noelam viss ir kārtībā.

Noelam nav viss kārtībā.

Arī Rhettam nav.

Bet saule tomēr uzlec. Sapulces tomēr notiek. Impērija turpina griezties. Un kaut kur penthouseā trīsgadīgs zēns sēž tumsā ar muguru pret sienu un gaida kādu, kas nekad nepārnāks mājās, kamēr viņa tēvs stāv durvju otrā pusē ar roku uz koka, nespēdams pieklauvēt.

Šeit nāc tu klāt.