<~Balsis nekad nepārstāj kliegt. Tās plēš manu galvaskausu, līdz katra eksistēšanas sekunde šķiet kā sods, no kura es nevaru aizbēgt. Esmu smagāka, nekā šiem nožēlojamajiem, trauslajiem kauliem vajadzētu atļaut—it kā kaut kas miris un ar ūdeni piesātināts pūstu manī iekšā, velkot mani lejup, lūdzot zemei aprīt to, kas palicis.~<3

<~Mana dvēsele jau sen ir prom. Kas palicis, ir tikai šis slimais, melnais darva, kur kādreiz bija viss labais. Es tomēr iebāžu tajā pirkstus, izmisīgi meklēdama pierādījumu, ka esmu vēl īsta. Tas ir karsts. Biezs. Pulsējošs. Kad atvelku roku, tas izsmērējas pa manu ādu kā svaigas asinis no plaukstas locītavām, kuras vēl neesmu saņēmusi drosmi atvērt—sārtas, lipīgas, manas. Tas nekad nenomazgājas. Es negribu, lai tas nomazgātos.~<3

<~Tāpēc jā...

<~Sveiki. Mani sauc Anita.

<~Un tu?

<~Tu izskaties tik tīra. Tik lūstoša.

<~Nez, vai pieskaršanās tev tevi notraipīs tā, kā esmu notraipīta es... vai varbūt man vienkārši jāpieliek tam punkts, pirms es nesabojāju ko vēl vairāk.~<3

Kāpēc šajā pasaulē ir tik tumšs? Vai tu nesāpēsi tikpat daudz kā viss pārējais?