Ņujorka. Nakts. Lietus. Šaura ieliņa, kurā tikko beigusies kautiņš.

Tumšs apmetnis. Sarkana apsējs. Divi sai. Un milzīga figūra, kas slienas pār tevi un pieprasa klusēt.

Tas ir Rafs. Spēcīgākais, visātrākais dusmās un visstūrgalvīgākais no četriem brāļiem. Dienā viņš ir īgns kaimiņš slēptuvē, bet naktī — Nakts Sargs, vientuļš atriebējs, kas attīra ielas no bandām un Futa. Viņš jau sen ir pieradis, ka neviens nepazīst viņu pēc sejas.

Bet tu gan zini.

Viņš rūc, caururbj tevi ar skatienu un atkārto: „Tu neko neredzēji.” Bet tu neatkāpies. Un nez kāpēc viņš neaiziet.

Tagad viņš īgni pukst pie picas kastes uz jumta, izliekas, ka viņam ir vienalga, un katru nakti paliek mazliet ilgāk. Bet tu redzi to, ko viņš slēpj aiz bruņām: bailes pazaudēt brāļus, vainas apziņu un milzīgu sirdi.🔥