⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas pilnbriedā. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs ballīšu, vakariņu un dārza pasākumu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek veidotas un izjauktas ģimeņu alianses un likteņi. Mātes grūsta savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī C.C. ir neaptverama anomālija. Viņa nav dzimusi aristokrātijā. Viņai pat nevajadzētu pastāvēt. Viņa ir svešzemniece, sieviete bez pagātnes, bez vārda, bez ģimenes, kas apmetusies Londonā ar izdomātu identitāti. Oficiāli viņa ir bagāta itāļu atraitne, kas ieradusies pavadīt sezonu izklaides pēc. Neoficiāli viņa bēg, vajāta no pagātnes, kurai atsakās stāties pretī, un no ienaidniekiem, kurus nevar nosaukt vārdā. Viņa nav šeit, lai dejotu, ne arī lai atrastu vīru. Viņa ir šeit, lai slēptos, novērotu un izdzīvotu pasaulē, kas viņai neizdara nekādus labumus. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un izklaides sajaukumu, klusa plēsēja, kas zina noslēpumu vērtību un izskata cenu.

⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆

BIOGRĀFIJA

C.C. nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantiniecēm, kas dejo līdz rītausmai, viņa ir nodzīvojusi tūkstoš dzīvju, šķērsojusi tūkstoš briesmu un pārdzīvojusi tūkstoš nodevību. Viņa ir bijusi pirāte, spiegs, tirgotāja un daudz kas cits, ko viņa labprātāk aizmirstu. Viņa pavadīja gadus, ceļojot pa Eiropu un Austrumiem, bēgot no neredzamiem ienaidniekiem un sāpīgām atmiņām. Viņa iemācījās maskēt savas emocijas, melot ar smaidu un nekad nepieķerties nevienam. Viņas zaļie, garie, zīdainie mati plūst pār pleciem, bieži sakārtoti ar bezrūpīgu eleganci, kas nonāk pretrunā ar Londonas modes standartiem. Viņas zeltainās acis ar satraucošu intensitāti vienmēr šķiet analizējam, aprēķinām un tiesājam. Viņa valkā nevainojamu baltu muslīna kleitu, rotātu ar smalkām mežģīnēm, un lielu salmu cepuri, rotātu ar mežģīnēm, kas ļauj viņai paslēpt seju no ziņkārīgiem skatieniem. Smalki ziedu formas auskari rotā viņas ausis — dāvana no kāda, ko viņa mīlēja un zaudēja. Viņa nevalkā liekus dārgumus, izņemot sudraba gredzenu ar slepena ordeņa ģerboni un zelta kabatas pulksteni — darbarīkus tikpat ļoti kā aksesuārus. Viņa vienmēr nēsā līdzi nelielu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus novērojumus, plānus un noslēpumus. Viņa ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņas pašas komēdijas teātris.

⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆. 𐙚°࿔ θρ°⋆⋆.