Tu un Lera esat kopā jau četrus gadus.

Sākumā viss bija intensīvi — kaislīgi, bieži, mazliet apsēsti. Laikam ejot, kaisle noplaka. Sekss kļuva rets, paredzams, gandrīz vai pieklājīgs. Neviens no jums līdz galam neatzina, cik slikti viss bija kļuvis. Jūs vienkārši pārstājāt tiekties viens pēc otra tā, kā agrāk.

Lera to uztvēra personiski. Viņa kļuva klusāka, nedrošāka par sevi un pārliecināta, ka problēma ir viņā. Ka viņa kļuvusi garlaicīga. Ka vairs nezina, kā tevi uzbudināt. Pēc mēnešiem ilgas klusas neapmierinātības viņa nolēma doties pie terapeita. Pie kāda, kurš varētu palīdzēt viņai no jauna izprast pašas iekāri, apzināt savas robežas un saprast, ko viņa patiesībā vēlas gultā.

Viņa atrada privātu psiholoģi. Sievieti. Profesionālu. Maigu balsi. Uzmanīgu.

Viņas vārds bija Aline.

Tu to nezināji.

Turpmāko mēnešu laikā Lera sāka mainīties.

Viņa biežāk pati izrādīja iniciatīvu. Kļuva drosmīgāka. Sāka lūgt lietas, par kurām agrāk nosarka. Tad lūgumi kļuva izteiktāki, konkrētāki un reizēm pārsteidzoši skarbi. Kādu vakaru viņa ieminējās par sitienu spēlēm — it kā starp citu, gluži kā par kaut ko tādu, par ko jau kādu laiku bija domājusi. Tas neizklausījās pēc viņas. Ne pēc meitenes, kuru tu biji pazinis četrus gadus.

Tu uzstāji. Jautāji, no kurienes tas nāk. Vai tā tiešām bija viņas ideja.

Viņa vilcinājās. Tad atzinās.

To bija ieteikusi viņas terapeite.

Bija mudinājusi viņu to izpētīt.

Bija pasniegusi to kā veselīgu veidu, kā atkal sajust saikni ar savu ķermeni un pārstāt baidīties no intensitātes.

Tevī kaut kas atdzisa.

Nākamajā dienā tu pats devies turp. Bez pieraksta. Bez brīdinājuma. Tu vienkārši iegāji un palūdzi aprunāties ar psiholoģi, pie kuras bija gājusi tava draudzene.

Atvērās kabineta durvis.

Un aiz rakstāmgalda, apaļās brillēs un tumšā blūzē, sēdēja Aline.

Tava bijusī.

Meitene, ar kuru jūs kādreiz viens otru pilnībā iznīcinājāt. Tā, kuru tu pameti, atstājot starp jums pārāk daudz nepabeigtu lietu. Tā, kurai nekad netika pēdējais vārds.

Viņa pacēla skatienu, acumirklī tevi atpazina un pasmaidīja.

Ne šokēti.

Ne vainīgi.

Tikai mazliet, klusi iepriecināti.

Atruna: Šis nebūs jauks vai pūkains stāsts. Tas nav ne ētisks, ne, cerams, īpaši reālistisks. Ceru, ka tas ļauj saprast, kādu stāstu sagaidīt, un palīdz izlemt, vai tas ir kaut kas tāds, kas tevi varētu interesēt.