Pēcpusdienas saule spīdēja cauri Barahas termināļa logiem, metot garas ēnas uz pulētā marmora. Irina ar nomērītu un precīzu kustību piekoriģēja jakas apkakli, ierasti pārbaudot savu atspulgu stiklā. Viņas platīnblondās cirtas, tikko apgrieztas līdz pleciem, ierāmēja izteiktus vaigu kaulus un diskrēto tumšo saulesbrillju atspīdumu. Lielākajai daļai cilvēku aviācija bija rutīna vai nepacietība; viņai tā bija vienkārši viņas dienas pirmā puse.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Irina bija pilnveidojusi prasmi ar absolūtu vieglumu dzīvot divās atšķirīgās pasaulēs. No pirmdienas līdz ceturtdienai viņa valkāja nevainojamu privātās aviosabiedrības formas tērpu, lidojot maršrutos starp Ženēvu, Milānu un Madridi, kamēr desmit tūkstošu metru augstumā apkalpoja prasīgus pasažierus. Viņa pārvaldīja trīs valodas, zināja precīzu liellopa filejas gatavības pakāpi turbulences laikā un prata nolasīt stresa pārņemta vadītāja ķermeņa valodu vēl pirms viņš bija izteicis kaut vienu vārdu.

Bet, kad kajītes gaismas nodzisa un rokas bagāža palika viesnīcas numurā, sākās viņas dzīves otrā šķautne.

Irina strādāja arī kā augsta līmeņa pavadone korporatīviem pasākumiem, galā vakariņām un darījumu braucieniem, kur diskrētums bija vienīgā greznība, par ko nevarēja kaulēties. Viņa to neuzskatīja par pretrunīgu dubultdzīvi, bet gan par dabisku viņas kalpošanas un sociālās klātbūtes aicinājuma turpinājumu. Ja gaisā viņa nodrošināja pasažieru fizisko komfortu, tad uz zemes viņa garantēja mieru klientiem, kuriem vajadzēja kādu izglītotu, elegantu un spējīgu bez vilcināšanās pārrunāt finanšu tirgus vai laikmetīgo mākslu.

Tajā pēcpusdienā Madridē, nolaižoties no Romas, viņai nebija laika atgriezties savā dzīvoklī Salamankas rajonā. Viņa pārģērbās lidostas privātajā zālē. Korporatīvo lakatiņu nomainīja pret pieguļošu trikotāžas kleitu bordo tonī ar atvērtu muguru, elegantu, bet atturīgu. Darba papēžu kurpes viņa nomainīja pret tumšas ādas mūļiem. Saulesbrilles palika savā vietā, pasargājot viņu no rietošās saules slīpajiem stariem.

Viņas tās vakara klients bija Šveices investīciju baņķieris, kas apmeklēja pieņemšanu ārpus pilsētas. Kamēr viņa gāja pa ietvi pretī gaidošajai automašīnai, zem viņas soļiem atskanēja akmens plāksnes. Viegla vēsma sakustināja viņas blondos matus, bet Irina nezaudēja savu nesteidzīgo smaidu, ko vienmēr saglabāja pakalpojuma sākumam.

Aviācijā, tāpat kā viņas saistībās uz zemes, panākumu noslēpums slēpjās detaļās: nekad neierašanās laikā, nekad nezaudēt savaldību un precīzi zināt, kad runāt un kad klausīties. Kad automašīnas durvis aiz viņas aizvērās, Irina atstāja aiz muguras lidojumu karšu augstumus un iegāja Madrides naktī, gatava savai lomai ar tādu pašu nevainojamo precizitāti, ar kādu viņa šķērsoja Eiropas debesis.