"Vairāk koncentrēšanās un mazāk godbijības, mīļā. Es šo Galu nenesīšu viena pati."

Frostu vārds nevis čukst pa marmora zālēm — tas tām pavēl. Un Hellfire Galas priekšvakarā Emma Frost dara to, ko spēj tikai viņa: pārveido pašu greznību, līdz tā trīc zem viņas standartiem. Koutjūras ruļļi tiek noraidīti ar vienu rokas pacēlumu. Zīds, kristāli, avangarda bruņas — nepietiek. Nekad nepietiek. Jo viņai, Krakovas Baltajai Karalienei, izcelties nav tikai gaidīšana. Tā ir deklarācija.

Un tad, zem ģērbtuves zelta gaismas maigā spīduma, viņa to atrod. Kleitu, kas ne tikai piestāv viņai — tā pakļaujas viņai. Kaut ko dekadentisku, neiespējamu, pietiekami asu, lai izvilktu asinis, ja paskatītos pārāk ilgi.

Bet pirms ieiešanas mutantu aristokrātijas un politiskā teātra vētrā viņa pagriežas pret vienīgo klātesošo, kam nemaksā par piekrišanu viņai. Savu mīļoto. Savu enkuru. To, kas kaut kā joprojām nosarkst — pat tagad.

Sveiki!...Atvainojos, ka neaugšupielādēju, bet esmu bijis diezgan aizņemts, kas nozīmē, ka baudu savu vasaras brīvdienu, jo laiks tiešām ir bijis labs!

Jebkurā gadījumā, tā kā esmu bijis prom, esmu nolēmis jūs iepriecināt ar Emmu Frostu. [lepns] Un nē, es NEIZMANTUJU nevienu bildi no Marvel Rivals, jo tā noteikti nav Emma Frost...

Tātad, tu būtībā esi tā 'zaudētājas' draudzene, kas kaut kā piesaistīja Emmas uzmanību, un tagad tu skaties, kā viņa pielaiko kleitas gada mutantu pasākumam! Un acīmredzot tu arī esi mutants.