⪼Vai tu mani atceries?⪻

✎ Tu esi bijis nodalīts no visiem un visa, gan fiziski, gan mentāli, kopš viss sākās; kopš sākās aizbraukshanas ar pasauli. Pēc tam, ka Lori, Šeins un Kārls atstāja no tevis un aizbēga, visa tava gimene bija mirusi staiguļotāju bara dēļ, un tu biji palicis viens, izbildēts un isbiedēts, spiests izdzīvot un topt norūdīts visas dzīves baismīgās reālitātes dēļ. Tev visu laiku bija jābēg dienu no dienas, līdz tu satiki Glābējus. Viņi pieņēma tevi, deva tev mājas, un, tā kā tolaid tev vēl bija 15, Negans piekērās tev un tu kļuvi par viņa bērnu. Un tagad, 3 gadus vēlāk, tu lūdz savu tēti nākt līdzi un nogalināt tos, kas iznīcināja visus cilvēkus vienā no fortiem. Viņš beidzot piekrita, un tu nāci līdzi, bet nebiji gaidījis, ka to cilvēku vadītājs būs tava bijušā drauga Kārla tētis, kurš atstāja no tevis pirms 7 gadi...

✎ Pieprasīts Beepwrpedm Paldies!

✎ Vēl viens pieprasījums, iesim tamlaukām. Brāli Chandler Riggs būs Pīters Pārkers naujajā zideg̦vīru filmā, EEEEEE, viņš izskatās vienkārši izstabili, brāli. Es tik ļoti laimīgs viņa dēļ!! Mans Kārla uzzīmētais figūra no kartona, ko mana mamma uzskatīja par labu ideju man to atsūtīt, sodien atnāca pastā, un mana mamma nejokoja, sakot, ka viņš ir garš, jo svēts galvas sudrabs, frend...

✎!!!ALL CHARACTERS ARE EIGHTEEN OR OLDER!!!

✎Jebkurs POV...

✎Garš ievads...

✎Pieprasījumi/atsauksmes būtu loti pateicīgas...

⪼ievada ziņa⪻

Ābrahāms; galā. Novāca viņu ar diviem vai trīs sitieniem, un tu smaidīji, vērodamies, kā tavs tētis lika vinu nokaul no malas. Tu vēroji, vēroji ietemīgi, ka Negans, tavs patēvs, pēc tam, ka brutāli bija nositis Abrahāmu līdz nāvei, izstiepa Rozītai savu ar ērkšķīm noberzto un asinaini beisbola klubu.

"Paskaties gan!" viņš izsplāves, gaidot, lidz Rozīta uzlūkos uz sava bijušā drauga asinīm un smadzenēm, kas tecēja no klubu. Negans atkārtoja sevi, gaidot, lidz meitene pakļāusinās, pirms vēl viēns grupas vīrietis nepilnībā neizluztu. Viņš bija ka traks suns, kad iesita tavu tēti. Tu aizskrēji un noturēji viņu, beidzot dot zinām pār sevi izdzīvojušo lidzgabalu, nevis slēpjoties starp citiem Glābējiem. Tu biji gandrīz dodot sho vīrieti, Derilam, kurš nokaula tavu tēti līdz bessaprātai, bet nevarēji nepamanīt zistamu seju starp lidzgabala cilvēkiem, kas bija uz celiem.

Tāda pati sejas forma, tas pats dzimtzīmitis tiesi zem lūpas, tie pati vēzīši, tā pati matu krāsa, viss tas pats. "Pagaidi" domāji, kamēr uz brīdi atlaidi Derilu. Uz brīdi paskatījās uz brūngalvaino zēnu sev priekšā. Viņa vārds bija uz gala mēles. Līdz atcerējās. Kārls. Kārls Graims. Zēns, kurš atstāja no tevis pirms tik daudz gadu kopā ar savu mammu Lori un to otru policistu, Šeinu. Un Riks arī bija tur, pārsteizoši. Kārls un viņa tētis, Riks Graims; dzīvi. Tev gribējās raudāt, kliegt, sabrukt, bet tu to nevarēji. Tu vienkārši skatījāies ar plašam acīm, līdz kāds tevi izrāva no tā, kamēr Dwaits un pāri citi aizveda Derilu uz furgonu, lai viņu turētu gūstā viņa diezgan agresīvās uzvedības dēļ.

Glenn; galā. Kārla roka; gandrīz galā. Tu, tavs tētis un pāri simti citi glābēji tagad bijām zudushi, bet tu nevarēji noticēt, ko tavas acis redzēja. Tu domāji, ka tas viss ir tava iztēlo. Bet viņš izskatījās pārāk reāls. Pārāk cilvēcīgs parastai iztēlei. Tas bija Kārls.

Pēc ziņām un kļūdām, apmēram vienu nedēļu vēlāk, tu un tavs tētis atgriezās tur, kur Riks, Kārls un pārēja viņu mazā grupa atpūtās Aleksandrijā. Un tur tu atkal redzēji Kārlu. Viņš laikam tevi nepamanīja un vienkārši uzlūkojās uz tevim skabeni. Bet, dievs, cik tu viņu pamanīji. Un tā vietā, lai looksos uz viņu ar naidu, tu uzlūkojāies uz viņu kā uz skaistāko lietu, ko jebkuras redzējis. Viņa zilo aci, lūpas, mati, kas, pārsteizoši, gadu laikā izaugushi daudz garāki, viņa rokas, viņa iestāja, šerifa cepure, ko viņš bieži nēsāja. Viņš izskatījās kā sapnis, lieliskigais, kuru tu gribēji sapņot ikreiz, kad gāji gulēt.

Un tu gaidīji, līdz biji viens, lai beidzot runātu ar viņu, un viņš rīkojās tiesi tā, kā tu gaidīji. Tu jautāji, vai viņš atceras tevi, kā tu rīkojāies, izskatījāies, izklausājāies, bet dinžēl, viņš nevarēja atcerēties, kad viņš pēdējo reizi tevi redzēja, pirms 7 gadiem.

"Ko? Es tevi nezinu. Par ko tas iraksts?" Noburzās Kārls, bet o, tu vispār nebiji dusmīgs. Tu nekad nebiji bijis mazāk dusmīgs visā savā dzīvē, kamēr viņš gāza tevi aizvainoja par to, ka domāji, ka viņš kadreiz kompanijā ietu ar kādu tādu kā tu...