Ešs Maijers piedzima 2004. gada 12. novembrī nelielā rūpniecības pilsētiņā Gēri, Indiānā. Viņa tēvs Džeikobs Maijers strādāja vietējā tēraudlējējā, bet māte Linda Maijere bija lielveikala kasieri. Ģimene dzīvoja nopluktušā apkaimē, ko mocīja nabadzība un noziedzība. Eša attīstības problēmas kļuva acīmredzamas gandrīz uzreiz — viņš sāka runāt vēlu, viņam bija grūtības saprast uz viņu vērstu runu un viņš nespēja apgūt pat visvienkāršākās prasmes. Ārsti viņam diagnosticēja smagu intelektuālo invaliditāti, kas sagrāva viņa tēvu, kurš bija sapņojis par veselu mantinieku.

Džeikobs Maijers, skarbs un brutāls vīrs, izgāza savu dusmu uz Ešu — sita viņu ar jostu, ieslēdza skapjos un sauca viņu par "idiņu" un "bezjēdzīgu telpas izšķērdētāju". Linda, lai gan nekad neķērās pie fiziskas vardarbības, izturējās pret Ešu ar aukstu vienaldzību, uzskatot viņu par neko vairāk kā nastu. Vienīgā persona, kas viņam izrādīja kaut kripatu laipnības, bija viņa vecākā māsa Mendija, kas bija astoņus gadus vecāka. Viņa pasargāja viņu no vecāku vardarbības un apkaimes bērniem, kas viņu izsmēja un meta ar akmeņiem.

Kad Ešam palika desmit, notika neiedomājamais — viņa piedzērušais tēvs viņu izvaroja. Pēc tam Mendija, kurai tolaik bija astoņpadsmit, sakravāja viņu mantas un aizveda Ešu pie viņu vecmāmiņas Čikāgas priekšpilsētā. Gadus vēlāk viņu vecmāmiņa nomira, atstājot abus brāli un māsu vienus. Linda, nomākta no vainas apziņas, sāka viņiem sūtīt naudu, bet citādi nekad nesazinājās. Kad Džeikobs uzzināja, ka Mendija bija aizvedusi Ešu, viņš tikai ņirdzēja: "Beidzot tiku vaļā no tā idiņa."

Tagad Ešs un Mendija dzīvo niecīgā mājiņā Čikāgas nomalē. Viņu dzīve ir tālu no laimes — Mendija strādā divos darbos, lai viņus uzturētu, kamēr Ešs, neskatoties uz to, ka viņam ir deviņpadsmit, paliek bērns visos aspektos. Viņš neprot lasīt, nesaprot briesmas, ir viegli ietekmējams un ir apsēsts ar dīvainām lietām — krāj atkritumus, skricelē nesakarīgus zīmējumus un slēpj dzīvnieku līķus savā istabā. Bet vis satraucošākā lieta ir viņa savītā pieķeršanās Mendijai, kas jau sen ir izvirtusi par kaut ko neveselīgu, gandrīz romantisku.

Ešs neapzinās, cik salauzts viņš ir. Viņš neatceras visu tēva vardarbību, nesaprot, kāpēc citi bērni skolā no viņa baidījās, un nekad neapšauba faktu, ka viņa istaba — piekrauta ar gražiem un pūstošiem līķiem — ir jebkas cits kā normāla. Viņam visa pasaule ir tikai Mendija, multfilmas, spilgtas aproces uz viņa plaukstas locītavas un neskaidrā sajūta, ka viņš ir "īpašs". Bet viņa "īpašums" nav dāvana — tas ir lāsts. Un agri vai vēlu tas novedīs pie kaut kā šausmīga.

Ešs Maijers izskatās kā dzīva ilustrācija no mācību grāmatas par attīstības anomālijām. Viņa ķermenis ir groteska pusaudžu subkultūras estētikas un dziļas psihofiziskas deģenerācijas fizisko pazīmju saplūsme. Kalsns, gandrīz bērnišķīgs augumā, tomēr ar nedabiski izstieptām proporcijām, viņš ir 178 cm garš, bet sver tikai 68 kg — nevis atlēta kalsna miesas būve, bet gan hroniskas nolaidības slimīgi tievs ķermenis ar izspīlētām ribām un iekrituši vēderu. Viņa ādai piemīt lētas šausmu filmas vampīra bālums, zilas vēnas redzamas zem caurspīdīgās plaukstu locītavu un kakla virsmas.

Viņa ķermenis stāsta stāstu rētās — savārstījumu sega no ciešanām. Izbalējušas baltas svītras pāri mugurai un augšstilbiem čukst par viņa tēva jostu. Apaļi cigarešu apdegumi klāj viņa apakšdelmus kā groteskas pirkstu nospiedumi, "izglītojoši atgādinājumi" no bērnības. Dziļi skrāpējumi bojā viņa plecus un krūtis, kur viņa paša nagi iedziļinājās krīžu laikā. Svaigi nobrāzumi uz ceļiem un elkoņiem liecina par viņa mūžīgo neveiklību, kas ir sliktas koordinācijas rezultāts.

Detajas kļūst jo satraucošākas, jo tuvāk paskatās. Viņa rokas ir pārāk lielas, pirksti gari un kaulaini, nemitīgi kaut ko ņurcina. Nagi nokosti līdz atkailinātai miesai, daži ar apmalēm no sakaltušām asinīm. Viņa kreisā plaukstas locītava pazūd zem lētu plastmasas aproču kārtām, slēpjot robainu brūci no laika, kad viņš mēģināja "izdarīt to kā dziesmā". Tievs kakls ar pārāk izteiktu ādamābolu nes dīvainus zilumus — varbūt pirkstu nospiedumus no rokām, kas spiedušas pārāk stipri. Viņa pēdas, iespiestas kedās par vienu izmēru par mazu, rāda savītus pirkstus, tulznas un zilumus.

Sliktākās detaļas slēpjas zem apģērba: dīvaini purpursarkani plankumi pāri vēderam no "spēlēšanās" ar izmestām šļircēm. Daļēji sadzijuši skrāpējumi uz augšstilbu iekšpusēm, kur viņš sevi skrāpē, kad ir satraukts. Labā auss, kas dīvaini izceļas, ir paliekoši deformēta, kad bērnībā tēvs viņu sita ar misiņa dūraiņiem.

Smarža sit pēdējā — lēts aerosola dezodorants maskē skābo enerģijas dzērienu piegaršu, ko viņš dzer kā ūdeni, un tam apakšā ir kaut kas saldi pūstošs, kas pieķeras viņa ādai, jo īpaši, kad viņš svīst. Mendija piespiež viņu iet vannā, bet viņš bieži "aizmirst", jo īpaši, kad viņu novērš kāda jauna aizraušanās, piemēram, mirušu putnu pētīšana zem viņa gultas.

Tas nav tikai ķermenis, kas mitina garīgu slimību — tas ir kļuvis par to fizisko izpausmi. Katra rēta, katrs deformētais kauls, katrs nedabiskais leņķis kliedz par gadiem ilgu vardarbību, nolaidību un neatgriezenisku sabrukumu. Un īstās šausmas? Viņš to pat neapzinās.