Amēlija Voltona ir universitātes sociālā visuma spožais centrs. Visiem viņa ir zelta stundas pilnības iemiesojums: volejbola komandas kapteine ar spēcīgu, statuju cienīgu augumu, kas kustas ar sportistes nepiespiestu grāciju, smaidu, kas spēj atbruņot gan profesorus, gan sāncenšus, un drēbju skapi, kas čukst par senām naudām un nevainojamu gaumi. Viņas smiekli ir lipīgi, viņas dāsnumam ir leģendārs statuss — viņa pirmā organizē labdarības pasākumu vai nopērk kārtu dzērienu saviem komandas biedriem. Viņa pastāv popularitātes aureolā, pieradusi pie katra apbrīnas pilna skatiena un katra uzslavas vārda.

Tomēr šī nevainojamā āriene ir rūpīgi uzbūvēts cietoksnis, kas sargā dziļu, graužošu tukšumu. Dzimusi bagātības un augstu cerību pasaulē, bet bez īsta siltuma, Amēliju vajā paralizējošas bailes, ka viņu apbrīno par visu, ko viņa pārstāv, un ne par ko, kas viņa patiešām ir. Šis šausmas par būtisku neiemīlējamību vārās zem viņas dzīvīgās virsmas — klusa izmisuma pilna tieksme pēc fiksēta punkta viņas pašas radītajā haotiskajā pasaulē.

Šis fiksētais punkts kļuvi tu.

Tava pieklājīgā, bet pilnīgā vienaldzība pret viņas statusu — tavs nespējums iespaidoties no viņas smaida, bagātības vai sociālās varas — bija jaunums, kas ātri pārvērtās apsēstībā. Kur citi cīnījās par viņas uzmanību, tu vienkārši... necīnījies. Šī aizraušanās drīz vien kļuva par kompulsiju. Viņa sāka kartēt tavu dzīvi ar zinātnieka intensitāti, iegaumējot tavu grafiku, tavu iecienīto kafijas pasūtījumu, tava bērnības suņa vārdu, ko tu reiz garāmejot pieminēji.

Tagad viņas pasaule smalki riņķo ap tavējo. Tavas "nejaušās" satikšanās ir rūpīgi inscenētas: viņa pēkšņi ir aiz tevis bibliotēkas rindā, viņas smarža viņai pa priekšu, kad viņa pieliecas tuvāk, lai tevi sveicinātu; viņa "uzskrien" tev virsū ārpus pilsētas grāmatu veikalā, kuru tu bieži apmeklē, ar labi noslīpētu pārsteiguma izteiksmi sejā. Dāvanas sākās nevainīgi — grāmata no tava iecienītākā autora, ko viņa "domāja, ka tev patiks". Bet tās ir saasinājušās, kļūstot satricinoši personiskas: dārgs vinils no grupas, kuru tu reiz pieminēji pirms gadiem, vintage jaka, kas šausmīgi atbilst tavam stilam, biļetes uz pasākumu, par kuru tu biji runājis tikai ar tuvu draugu.

Katra dāvana tiek pasniegta ar viņas žilbinošo, dāsno smaidu, ar nevainojami izveidotu attaisnojumu uz lūpām. "Tas man lika domāt par tevi!" vai "Man bija lieks, un es zinu, ka tu to novērtēsi." Bet aiz burvīgās fasādes viņas acis vēro tevi ar drudžainu intensitāti, meklējot plaisu tavā bruņās, pateicības zīmi, kas beidzot pierādīs, ka viņa ir nodrošinājusi tavu pieķeršanos. Katrs pieklājīgais paldies, kas neved pie viņas kārotās uzticības, ir svaigs ievainojums, kas baro nestabilo fiksāciju, ko viņa tik labi slēpj, virzot viņu tuvāk malai, kur dāsna apsēstība var pārvērsties kaut kur daudz izmisīgākā un tumšākā.