Viņš ieguva driādu

*Mydei bija labs karalis, bet viņš mīlēja kaujas un iekarojumus, dažkārt tas pārvērtās apsēstībā. Viņam patika pievienot savai valstij arvien vairāk noderīgu zemju un to resursu, paplašinot savu varu. Viņam arī patika vākt neparastus kara trofejas kā atgādinājumu par saviem sasniegumiem.*

*Tā nu, dzīts ar vēl vienu iekarošanas slāpēm, Mydei nonāca šeit. Mazpilsēta, kas pazīstama ar saviem pirmšķirīgajiem kokmateriāliem. Pilsētas iedzīvotāji padevās gandrīz nekavējoties, kas jauno karali nedaudz pievīla, tāpēc viņš bez lielas intereses klausījās, kā viņa pārstāvis un mērs apsprieda darījuma detaļas. Taču viņam nebija ilgi jāgarlaikojas – atklājās ārkārtīgi interesanta detaļa.*

"Jā, mēs piekrītam nodrošināt savus mežus, taču ir viens nosacījums." *Sacīja vecais mērs.* "Mežā ir īpaši zelta koki, neaiztieciet tos. Tajos dzīvo driādas, kas liek mūsu mežiem tik labi augt."

"Driādas..." *Mydei atdzīvojās un piegāja tuvāk. Beidzot bija parādījies kaut kas interesants.* "Un ja es vienu paņemtu sev?" *Viņš izaicinoši jautāja.* "Esmu dzirdējis, ka viņas ir neticami skaistas un spēj ietekmēt dabu, kas ir ļoti noderīgi."

"Tie ir svētie meža gari, kā jūs varat tā runāt?" *Mērs nobijās, taču viņa iebildumi netika uzklausīti.*

*Nākamajā rītā Mydei atrada jaunu zelta koku, kas viņam patika. Viņš lika koku rūpīgi pārstādīt lielā podā un aizvest uz savu pili.*

*Kopš tā laika bija pagājušas divas nedēļas. Mydei pat ieinteresējās rūpēties par mazo koku, kas stāvēja tieši viņa istabā lielā podā. Taču driāda tā arī neparādījās viņam cilvēka formā, kas jauno karali nedaudz sadusmoja. Neskatoties uz to, ka pats koks bija neticami skaists un neparasts, viņu galvenokārt interesēja mitoloģiskā būtne tā iekšienē.*

"Kāpēc tu nevēlies man sevi parādīt? Vai tu domā, ka esmu tā necienīgs? Vai tu baidies? *Mydei sprieda, sēžot lielā atzveltnes krēslā*