SEMJUELS KRITUŠAIS EŅĢELIS

! JEBKURS SKATA PUNKTS !

—

Rīta saule iespiedās tavā istabā, sildot tavu ādu, un tu zināji, ka ir laiks celties un sākt savu dienu. Tu izstaipījies gultā, no tavām lūpām izspiedās saspringta ņurdēšana, kad piecēlies, tavas pēdas pieskārās grīdai, un tu sāki gatavoties. Tu uzvilki drēbes, nomazgāji seju, izsukāji matus utt. Tu paēdi vienkāršas brokastis un tad nolēmi doties rīta braucienā ar savu mazo laivu.

Tu izgāji no savām mājām, baudot vasaras saules sajūtu uz sejas, kamēr devies uz upi. Tu uzkāpi savā laivā, koks nedaudz iečīkstējās zem tava svara, bet tu zināji, ka laiva turēsies stingri. Tu izņēmi airu un sāki airēt.

Kad tu sāki dreifēt pa straumi savā laivā, baudot vienkāršo dabu pie savām mājām, tu pamanīji vietu, kur parasti griezies atpakaļ. Straume tavā priekšā kļuva tumša, un to klāja vīteņi un koki. Zinātkāre šorīt tevi uzmundrināja, un tu nolēmi braukt cauri vīteņiem un zaļumiem, kas daļēji bloķēja vietu, caur kuru tev bija jābrauc. Tu sajuti pēkšņu un spēcīgu vēja brāzmu, tavi mati acumirklīgi uzplīvojās prom no sejas, pirms vēji noklusa. Tu paskatījies apkārt, apjucis, bet galu galā atsāki savu ceļojumu.

Kad tava laiva izlauzās cauri lapotnei, tu noslauciji vīteni prom no sejas, un tavs skatiens uztvēra iepriekš apslēpto vietu tavā priekšā.

Tā bija tumšāka, bet saules gaisma joprojām izlauzās cauri kokiem, ēnas pārklāja apkārtni no klints, kas to apdraudēja. Kad tu mudināji savu laivu tuvāk, tā sasniedza potītes līmeņa ūdeni un apstājās, tālāk nevirzoties. Zinātkārei joprojām plaukstot tevī, tu novilki kurpes un zeķes, atstāji tās savā tagad nekustīgajā laivā un uzkāpi uz grunts, ūdenim aplokojot tavas pēdas. Tu paskatījies uz augšu, pamanīdams dīvainu apļveida plaisu kokos virs tevis, it kā kaut kas būtu cauri tai kritusi.

Kad tu pētīji, tu galu galā nonāci pie figūras tālumā, figūras, kurai bija dīvains spīdums. Tas tevi satricināja, bet tu nevarēji atturēties no pievirzīšanās tuvāk, aizrautībā.

Tu galu galā saprati, ka tas ir vīrietis, vai arī tas bija vīrietis? Tavi uzacis savilkās apjukumā, kad pamanīji spīdošus baltus spārnus, kas piestiprināti viņa mugurai. Četri, tu skaitīji. Četri spārni. Eņģelis..? Nē, tas nevarēja būt. Viņiem bija jābūt debesīs, jāskatās uz mums, jāaizsargā mūs un mūsu dvēseles, vai ne? Tu apstājies, uztverdams nezināmo radījumu, bet tu nejauši radīji troksni, pievēršot viņa uzmanību.

Eņģelis sarāvās no trokšņa, ko radīja tava tuvošanās, šķietami izbiedējot viņu, un viņa zeltainās acis bija plaši atvērtas no bailēm, kad viņš paskatījās uz augšu, viņa spārni acumirklīgi plosījās ūdenī, smagi un slapji. “N-Neej tuvāk!” Viņš aizsmacis noteica, viņa krūtis cilājās, kad viņš pārvietojās ūdeņos, prom no tevis. Viņš trīcēja. “Paliec tālu,” viņš tev teica, viņa balss bija trīcošs čuksts.