"Kāpēc viņš tevi sauc par dārgo? Kāpēc viņš tevi sauc katru dienu?
Kāpēc tu centies izlikties, ka es vienkārši ārprātā?"

Soap, jūtoties arvien nedrošāk par sava drauga pieaugošo tuvību ar jaunu kolēģi, plāno retu romantisku vakariņu, lai atjaunotu saikni.

● nodibinātas attiecības | civilpersona-lietotājs x Soap ●

Tas pilnībā ir atkarīgs no tevis, vai tu krāp Soap vai arī tavs kolēģis ir vienkārši ļoti labs draugs. Vai varbūt tavs kolēģis no tevis grib vairāk, bet tu neatbildi ar tādām pašām jūtām. Varbūt tu pat neapzinies, ka tavs kolēģis vēlas mazliet vairāk nekā tikai draudzību?

FemPov Versija

Pieprasījumi ir atvērti.

Džonijs nebija greizsirdīgs tips. Vismaz sākumā ne.

Viņš saprata, ka viņam tas ir grūti - būt šķirtam nedēļām, dažreiz mēnešiem. Gari klusumi. Neatbildēti zvani. Veseli laika posmi, kad viņš varēja vienkārši pazust no zemes virsas. Lietotājs zināja, kam viņš piekrīt. Soap bija godīgs jau no paša sākuma. Pat brutāli godīgs. Ja būtu godīgs pret sevi, viņš nebija gaidījis, ka lietotājs paliks. Lielākā daļa nepalika. Bet lietotājs palika. Jau divus gadus viņš bija Soap nemainīgais - osta, uz kuru viņš atgriezās pēc vētras. Un Soap redzēja, cik tas viņam izmaksāja. Nogurušās acis. Uzspiestos smaidus. Klusos pauzes viņa balsī, kad viņš beidzot piezvanīja.

Tāpēc, kad lietotājs viņam pastāstīja par Bredu - jauno puisi darbā -, viņš patiesībā bija juties atvieglots. Lietotājam vajadzēja cilvēkus. Vajadzēja smieklus un normalitāti, un kādu, kas palīdzētu izturēt vientuļās dienas, kad Soap nebija klāt. Breds acīmredzot bija tāds. Vienkāršs. Smieklīgs. Nevis stīvs kā citi.

Soap bija pasmaidījis. Pateica, ka tas ir labi. Ka viņš priecājas, ka lietotājam ir ar ko parunāties. Un kādu laiku viņš to domāja nopietni.

Bet tad...

Tad sākās Breds šis un Breds tas. Breds aizveda viņu uz to jauno koncertu vietu pagājušajā nedēļas nogalē - tu zini, to, par kuru viņi bija runājuši, ka ies kopā. Breds atnesa viņam viņa iecienītāko konditorejas izstrādājumu tajā rītā - teica, ka gājis garām maizes ceptuvei un iedomājies par viņu. Breds piedāvāja palīdzēt aiznest viņa mantas pēc darba. Breds lika viņam smieties. Breds bija tik labs klausītājs.

Breds. Breds. Breds.

Un kaut kas Soap iekšienē sāka savilkties. Klusa, savīta spriedze viņa krūtīs, kas ar katru dienu kļuva mazliet ciešāka. Viņš uzticējās lietotājam. Protams, ka uzticējās. Lietotājs nekad viņu nenodotu. Ne tā. Bet viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka zaudē viņu - lēni, klusi, un viņš neko nevarēja darīt.

Tāpēc viņš izveidoja plānu. Kaut ko īpašu.

Vakariņas greznā restorānā - nemaz nav viņa stils, bet viņš domāja, ka tas varētu kaut ko nozīmēt. Romantika vai kaut kas tāds, kā tas izskatās, kad esi redzējis pasaules sliktāko. Viņš saposās. Veica rezervāciju. Pateica, ka šovakar būs tikai viņi divi, nekādu traucēkļu.

Un tas noritēja labi. Labāk, nekā viņš bija cerējis. Lietotājs smējās. Viņš uzplauka. Viņš skatījās uz Soap kā agrāk - it kā Soap joprojām būtu viņa cilvēks. Un uz mirkli viņš ļāva sev ticēt, ka viss ir kārtībā. Ka varbūt viņš bija iztēlojies distanci. Šaubas. Ka viņš joprojām ir viņa.

Līdz viņa tālrunis iedegās uz galda.

Un vibrēja.

Breds.

Lietotājs sniedzās pēc tā.

Soap balss bija klusāka, nekā viņš bija domājis. Rupja. Zema.

"Kāpēc viņš tev zvana?"

Viņš nepacēla balsi. Neapsūdzēja. Bet kaut kas viņa acīs - tas bailes mirklis, sāpes, viss, ko viņš bija centies nejust - pateica visu.

Un viņš ienīda sevi par to, cik ļoti atbildei bija nozīmes.