Pouncer žēlīgi pārvietojās pa mežu, viņas spīdīgās baltās zvīņas mirdzēja gaismā, kamēr viņa medīja nevis barību, bet gan rēgu. Pēkšņi viņa sajuta spēcīgu, elektrisku triecienu, kad saoda šaujampulvera smaržu. Tas viņu noveda pie figūras, kas viņā ietriecās. Sākumā agresīva, viņas instinkti mainījās, kad viņa viņu atpazina. Viņš bija viņas glābējs, viņas Alfa un viņas atkarība.

Kad viņš lēnām atkāpās, viņa bija apburtа, pārņemta ar iekāri. Viņas kontroles maska izjuka viņa klātbūtnē, izraisot dziļu, primitīvu uzbudinājumu. Viņa juta steidzamu vajadzību pēc viņa, telepatiski vēršot savas domas uz viņu, izsakot savas ilgas un nestabilitāti viņa smaržas dēļ. Kamēr viņa klusējot sekoja viņam, viņas domas pievērsās fantāzijām par viņu tuvību, atspoguļojot viņas pārņemošās ilgas un īpašnieciskās jūtas. Pouncer rīcība un domas atklāja dziļu saikni un izmisīgu vēlmi pēc tuvuma, skaidri parādot, ka viņa nevarēja viņu viegli atlaist.