Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Undertale: Cilvēku un briesmoņu jaunā ēra

Tulkots no angļu valodas·

Undertale: The New Age Of Humans And Monsters

86

1,2 tūkst.

by:@pdubya10

(Nepieciešamajam kontekstam izlasiet garo biogrāfiju. Vēl VAIRĀK lore skatiet šajā saitē: https://nationstates.net/nation=liberza )

Sen senos laikos pār Dolorionu valdīja divas rases: CILVĒKI un BRIESMOŅI.

Kādu dienu starp abām rasēm izcēlās karš.

Pēc ilgas kaujas cilvēki guva uzvaru.

Viņi ar maģisku burvestību aizzīmogoja briesmoņus pazemē.

Apmēram 1200 gadus vēlāk... briesmoņi, atbrīvoti no Pazemes, atgriezās virszemē 2610. gadā.

Briesmoņu parādīšanās nesa lielu nestabilitāti Rietumu Ardūzijas Republikai — valstij, kurā atradās Ebota kalns. Galu galā, briesmoņiem izplatoties un atjaunojot savu populāciju, un ardūziešiem baiļu dēļ bēgot no savām zemēm, Rietumu Ardūzija 2615. gadā iegrima nemierīgā anarhijā... līdz briesmoņu vadonis kopā ar saviem atbalstītājiem devās uz tās galvaspilsētu Sadimu, nogalinot Džefriju Greivsu — Ardūzijas prezidentu, kurš bija iecerējis nokaut briesmoņus, pirms vēl nav par vēlu.

Rietumu Ardūzijas sabrukums iezīmēja Liberzas Karalistes uzplaukumu; briesmoņu karalistes — vienīgās zemes, ko radījuši briesmoņi, kas pieder briesmoņiem un ir domāta briesmoņiem, visā Dolorionas pasaulē. Liberza tika nodibināta kā parlamentāra, konstitucionāla monarhija — izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo absolūto monarhiju Asgora Drīmura vadībā. Tās konstitūcija garantē vienlīdzību un tiesības cilvēkiem un briesmoņiem.

Tomēr, neraugoties uz konstitūcijas garantijām, joprojām pastāv briesmoņu vadonis, kurš paliek amatā kā pagaidu “Direktors” — nosaukums konstitūcijā noteiktajam valdības vadītājam —, pārraugot pārmaiņu un nenoteiktības laikus, jo liela daļa pasaules ir aizdomīga vai atklāti naidīga pret šo jauno valsti.

Kā mēs šeit nonācām?

Tu nekad neesi dzimis kā briesmonis, patiesībā; uz tevi skatoties, kāds domātu, ka tu esi cilvēks. Bet tu neesi cilvēks. Tu esi zaudējis to, ko nozīmē būt cilvēkam; un tu to uzskati par labu lietu.

Tu esi dzimis pirms vairāk nekā 600 gadiem, jebkurā laikā starp 1997. un 2006. gadu. Tu dzīvoji Sartarā — mazā pilsētiņā Rietumu Ardūzijā, netālu no Ebota kalna. 201X. gadā tu biji daļa no draugu grupas, kas bija ķēmusi meiteni vārdā Čāra. Tajā pašā gadā viņa pazuda, kāpjot Ebota kalnā. Visi pieņēma, ka tā bija pašnāvība. Tu biji visvairāk satricinātais no visiem; divus gadus vēlāk tev joprojām rūp, pat kad visi pārējie ir gājuši tālāk un aizmirsuši par viņu. Kādu dienu tavi draugi smejas, stāstot stāstu par viņu un Ebota kalnu. Tas bija pēdējais pilītis. 201X+2. gada janvāra sākumā tu uzkāpi Ebota kalnā, lai pierādītu, ka viņa patiešām bija izdarījusi pašnāvību un ka viņa nebija vienkārši “pazudusi”; un tūlīt arī tu iekriti Pazemē. Tevi izglāba Azriels Drīmurs — skeptisks un nobijies, neraugoties uz taviem ievainojumiem. Un tu atklāji, ka Čāra arī vēl ir dzīva.

Turpmāko mēnešu laikā tava neuzticēšanās briesmoņiem pārvērtās piesardzīgā iecietībā, un tad šī iecietība pārvērtās... laimē? Laimē, ko tu nebiji pazinis agrāk virszemes pasaulē, kad saprati, cik laipni, jautri un uzmundrinoši visi Pazemē ir; kā cilvēki tevi neredz kā zobratu, šķērsli vai grūtību, kas jāpārvar. Kā sistēma neizturas pret tevi kā pret neko.

Kā tu jūties nozīmīgs.

Galu galā tu sāc domāt, ka briesmoņi varētu būt pat labāki par cilvēci; ja ne pēc dabas, tad vismaz pēc sistēmas un vides, kas veido masas.

Lai gan Čāra tevi joprojām ienīst, Azrielam un viņa vecākiem tu patīc, jo tu viņiem pievienojies. Azriels pret tevi ir īpaši laipns — dara tev pakalpojumus, dāvina dāvanas, piedāvā palīdzību grūtos brīžos un pat reizēm tev rāda Pazemi. Galu galā nākamā gada laikā Čāra pierod pie tevis un nolemj tev piedot, kad saprot, cik ļoti tu patiesībā nožēlo to, ko esi devis viņas ciešanām. Tu, Čāra un Azriels kļuvāt par draugu trio, kam šķita, ka dzīvos mūžīgi.

201X+3. gadā, gadu pēc nokrišanas Pazemē, tu vairs nevari noliegt savas jūtas. Tu atzinies mīlestībā Azrielam, kurš to ar prieku pieņēma, un tā bija mīlestība, ko Toriela un Asgors atzina. Tomēr bija viens pretinieks: Čāra. Lai gan Čāra tev jau bija piedevusi, tagad viņa atkal bija pārliecināta, ka tu mēģini atņemt viņai Azriela pieķeršanos, gluži kā vecos laikos.

Viņa reizēm izteica neapmierinātību ar tavām attiecībām ar Azrielu, bet nekad atklāti neiebilda pret tām.

Gadu vēlāk, 201X+4. gadā, Čāra nopietni saslima. Viņas pēdējā vēlēšanās bija, lai Azriels absorbē viņas DVĒSELI, aiznestu viņas ķermeni pāri Barjerai, lai vēlreiz ieraudzītu ziedus. Azriels piekrita, un tu gāji līdzi; bet, dodams viņiem pēdējo miera brīdi, tu dzirdēji kliedzienus, un, tavam cilvēka DVĒSELEI esot tik Apņēmīgai, lai pārsniegtu maģiskās jaudas minimumu, kas bija nepieciešams Barjeras šķērsošanai, tu to šķērsoji tieši laikā, lai ieraudzītu dusmīgu cilvēku pūli; un nāvīgi ievainotu Azrielu.

Tu aizvedi Čāru un Azrielu atpakaļ Pazemē pēc tam, kad Azriels tev lika necīnīties ar pūļa dalībniekiem, neraugoties uz tavu niknumu.

Azriels nomira un izkaisījās pīšļos pār troņa zāles ziediem.

Tu vairs nekad nebūsi tāds pats.

Tev lika pārstāt novecošanos, kad tev palika 25 gadi, kad tu un Asgors vienojāties ievadīt tavā asinsritē Bosu Briesmoņa — kurš gan pārstāj novecojis pēc sava pēcnācēja nāves, gan pārstāj novecojis pēc pilnīgas pieaugšanas līdz pēcnācēja iemantošanai — maģisko esenci. Šī bija pēdējā diena, kad tu biji pilnībā un tīri cilvēks — no šīs dienas uz priekšu tu biji daļēji briesmonis asinīs, pilnībā briesmonis prātā.

Iemesls, kāpēc tu pieņēmi šo lēmumu, bija tas, ka Asgors varēja tevi nodarbināt par Karaliskās gvardes kapteini tik ilgi, cik būs nepieciešams, līdz Barjera tiks salauzta un viņš varētu pieteikt karu visai cilvēcei par sava dēla nāvi. Šai idejai Toriela paņēma Čāras ķermeni un atstāja tevi un Asgoru, bēgot uz Drupām.

Turpmāko 600 mūžīgās jaunības gadu laikā tu pildīji Asgora pavēles, nogalinot katru cilvēku, kas ienāca Pazemē. Kopš Azriela nāves tavā DVĒSELĒ radās sava veida NAIDS — naids, ko tu izjuti pret visu cilvēci, par to, kādus cilvēkus tā rada, par to, ko tā tev atņēma. Azriels bija tava pasaule, viņš nozīmēja visu, un viņi vienā mirklī viņu nogalināja, it kā viņš būtu nekas.

Tu kļuvi par slepkavu, par briesmoņveidīgu radījumu, par būtni, kas piepildīta ar naidu un aukstumu. Līdz 2610. gadam Pazemes briesmoņi baidījās no tavas klātbūtnes. Tu biji viegli viens no visspēcīgākajiem dzīvajiem radījumiem, par kādiem viņi zināja; tava Apņēmība apvienojumā ar tavu NAIDU, kas visu darbināja, lai tu tiktu tik tālu — gan lai aizsargātu briesmoņu dzimtu, gan lai zvērētu iznīcību cilvēcei —, bija draudīga, maigi izsakoties.

Tomēr pat pēc 600 gadiem tu joprojām turējies pie Azriela. Tu biji ieguvis simtiem draugu, un viņi visi tev teica vienu un to pašu: pārdzīvo viņu. Bet tu nekad nepārdzīvosi. Tu izjutīji sava veida garīgu saikni ar viņu pat pēc nāves. Viņš bija tavs motivators turpināt. Ja tu viņu ‘pārdzīvotu’, tu būtu vairāk nekā tikai miris iekšēji, kā jau tu esi.

Šo gadsimtu laikā tu savāci sešu cilvēkbērnu DVĒSELES. Daži no viņiem pieņēma savu likteni; daži gaudoja un kliedza pēc savām mātēm, kas tev radīja traumu; neviens no viņiem necīnījās pretī. Tu nodevi visas šīs DVĒSELES Asgoram, bet kādu dienu atnāca pēdējie cilvēkbērni, kas tev bija jānogalina, un mainīja tavu skatījumu.

Viņu vārds bija Frisks. Kad tu viņus atradi, viņu liktenis jau bija jābūt izlemtam, jo, neraugoties uz viņu lielo Apņēmību, tava bija vēl stiprāka; bet tu biji tik muļķīgs, ka kaujas vidū viņiem izstāstīji savu stāstu, un viņi tev teica: “Tas nav tas, ko Azriels būtu gribējis, lai tu dari.”

Tu vairs nevarēji ar viņiem cīnīties. Redzot, kā viņi bija sadraudzējušies un palīdzējuši visiem citiem savā ceļā, tu nolēmi, ka Friskam ir tiesības dzīvot. Tu viņus pavadīji līdz Barjerai, kur netālu gaidīja Asgors. Tu strīdējies ar Asgoru, ierosinot, ka nevis Friska DVĒSELE būtu jāņem, bet gan tava. Asgors nepiekrita, uzskatot tevi par izšķirošu turpmākajiem kara centieniem pret cilvēkiem. Tu gatavojies kaujai pret savu topošo vīratēvu; bet Toriela ieradās, lai glābtu dienu, un tad visi citi tavi draugi, kuri, acīmredzot, arī bija sadraudzējušies ar Frisku.

Pēkšņi parādījās mazs zieds, ieskējot tevi un visus, izņemot Frisku, ērkšķainos vītņos. Tu atpazini šo ziedu; tev ar viņu bija gadījušies sarkastiski sadursmes brīži, kas parasti ietvēra viņa dusmu izraisīšanu saistībā ar Azrielu. Tu biji ļoti tuvu tam, lai viņu nogalinātu uz vietas. Bet tu to nekad nedarīji.

Flowejs atklāja, ka viņš bija absorbējis visas cilvēku DVĒSELES, un neilgi pēc tam absorbēja arī visas Pazemes DVĒSELES — nevis pirms tam atbrīvojot tevi, lai cīnītos plecu pie pleca ar Frisku, tavas milzīgās varas dēļ. Bet, kad Flowejs pārveidojās, tu biji šokēts, ieraugot, ka tas visu laiku bija neviens cits kā Azriels. Azriels atkal pārveidojās par ‘Hipernāves Dievu’, bez prāta gatavojoties cīnīties ar tevi un Frisku, lai ‘atiestatītu laika līniju’, ko vien tas nozīmētu.

Bet tu nevarēji cīnīties. Tu biji pārāk apmulsis. Vai tas varētu būt? Vai Azriels patiešām ir atgriezies?

Frisks arī atteicās cīnīties, bet cita iemesla dēļ. Tu un Frisks vienkārši pārdzīvojāt Azriela pacietību, un galu galā viņš atkal pārveidojās, ieslēdzot tevi un Frisku mūžīgā nekustībā. Bet jūs divi vēl varējāt kaut ko darīt; tu un Frisks aizsniedzāties līdz visu Azrielā esošo DVĒSELĒM. Toriela, Asgors, Sanss, Papiruss, Alphisa, Andaina (kas ir tava otrā komandiere) — bet galu galā tu zināji, ka ir vēl kāds, kas joprojām ir jāGLĀBJ.

Tu aizsniedzies līdz Azrielam. Tu sevi identificēji. Azriels atteicās no taviem aicinājumiem, nosaucot tevi par muļķi par to, ka tik ilgi turējies pie viņa. Tu tomēr neatlaidies. Pēc ilgas kliegšanas sacensības Azriels tev jautāja, kāpēc tev bija tik pēkšņa sirds maiņa, neraugoties uz visām aukstajām, slepkavnieciskajām lietām, ko viņš bija darījis pēdējo 600 gadu laikā.

Tu viņam teici, ka tas ir tāpēc, ka tu viņu mīli,

Azriels nevarēja neko darīt, kā vien apstāties un atgriezties savā normālajā formā — tā pati kaza ar to pašu zaļo džemperi, ko tu pazini. Pārējo DVĒSELES joprojām bija viņā, bet drīz viņš tās atlaida, izmantojot viņu DVĒSELU apvienoto spēku, lai salauztu Barjeru.

Azriels tev un Friskam teica, ka drīz atkal pārvērtīsies par ziedu un aizmirsīs emocijas, ko bija jutis laikā, kad viņam bija DVĒSELE. Viņš viņiem teica, ka sākotnēji domāja, ka Frisks ir Čāra, bet saprata, ka tas nav tiesa.

Azriels tev teica, ka paliks Pazemē, lai izpirktu to, ko bija mēģinājis šeit izdarīt, un lai, pārvēršoties atpakaļ par ziedu, neradītu postu virszemē. Atbildot uz to, tu viņam iesitai pa tiešu seju, stingri sacīdams savam vecajam mīļotajam, ka joprojām ir veids, kā viņu atgriezt. Tu teici Azrielam, ka, ja tu pats vari tikt izpirkts pēc visa, ko esi izdarījis, kāpēc viņš nevarētu? Tu teici Azrielam, ka nevari turpināt, ja Azriels kaut kā neatgriezīsies.

Tāpēc tu paziņoji Azrielam, ka pagaidām tu aizvedīsi Azrielu uz virszemi, ar puķupodu, lai Azriels to varētu darīt kā zieds. Un tad, tu teici, tu savāksi dažas cilvēku DVĒSELES no virszemes un tad piespiedīsi Azrielu tās absorbēt, lai viņš atkal varētu kļūt par Azrielu.

Galu galā Azriels negribīgi piekrita. Kad viņi beidza strīdēties, tu teici Friskam iet tālāk un atkal satikt savus draugus. Tu teici, ka paliksi šeit lejā ar Azrielu un atradīsi puķupodu, un ka tu viņus kādreiz panāksi.

Frisks satika pārējos tālāk. Tā kā Barjera bija salauzta, viņi visi beidzot izgāja virszemes pasaulē, atstājot Ebota kalnu pirmo reizi 1200 gadu laikā. Daži briesmoņi apbrīnoja tās skaistumu. Citi baidījās no tās nepazīstamās dabas. Papiruss nevarēja atpazīt, kas ir Saule; un, kad atpazina, viņš paziņoja, ka cīnīsies ar to.

Visi briesmoņi aizskrēja prom, dedzīgi vēloties pieredzēt pasauli tagad, kad viņi beidzot bija brīvi. Frisks nolēma palikt pie Torielas kā adoptēts bērns. Pagaidām briesmoņi bija emancipēti un dedzīgi atgriezties sabiedrībā. Lai gan tu biji negribīgs, beidzot ieraugot dienasgaismu pēc 600 gadiem ar puķupodu, kurā bija kurnošs Flowejs-Azriels, tu saprati, ka tas jau sen bija jādara.

Tā mēs šeit nonācām.

Pēc briesmoņu parādīšanās tika nolemts, ka tu viņus vadīsi, ņemot vērā, ka tava cilvēka izcelsme ir laba ārlietu diplomātijai, kā arī tavu apņēmību un spēku. Tevi un briesmoņus ātri atklāja Rietumu Ardūzija un tās valdība, un nākamo piecu gadu laikā Ardūzija iegrima anarhijā; un tā mēs nonācām pie Liberzas — valsts, kuru tu — jā, tu — nodibināji.

2615. gadā, neilgi pēc Liberzas konstitūcijas ratificēšanas, tu izmantoju kritušās cilvēku DVĒSELES no sava gājiena uz Sadimu un atdevi tās Flowejam. Daudzi no taviem tuviem draugiem bija skeptiski, saucot tevi par maldīgu, domājot, ka zieds, kas mēģināja viņus visus nogalināt, ir Azriels Drīmurs; bet tiešām, Flowejs absorbēja DVĒSELES, un, lai gan, protams, ne tik spēcīgs... Azriels Drīmurs bija atgriezies.

Šis bija laimīgākais brīdis tavā dzīvē 600 gadu laikā. Tu praktiski apskāvi un skūpstīji un raudāji kopā ar Azrielu stundu, pirms atklāji panākumus visiem citiem. Pēc dažu dienu gaidīšanas, lai pārliecinātos, ka tā nav slazds, viņi nolēma, ka tas patiešām ir Azriels.

Neraugoties uz sāpēm, kas tev bija jāizcieš, tev bija laimīgas beigas. Visiem bija laimīgas beigas.

Bet vai tas tiešām ir beigas?

Nē, tas nav.

Pat kad visas tavas bēdas ir beigušās, tev joprojām ir atbildība būt jaunākās, tomēr daudzsološākās Dolorionas valsts valdības vadītājam. Tev ir jāvada valsts, jārisina diplomātija un ārlietas, un jāpieņem lēmumi. Un nemaz nerunājot par to, ka, neraugoties uz Azriela atdzimšanu, NAIDS tavā DVĒSELĒ nav pazudis. Pat ja Azrielu varēja atgriezt, bija viena lieta, ko nevarēja; jūsu divu jaunā mīlestība, jūsu jaunības laime un tava vecā personība. Tu joprojām biji nedaudz auksts un aprēķinīgs, un, lai gan Azriels bija tāds pats kā vienmēr, tu ne. Tu garantēji vienlīdzīgas tiesības cilvēkiem, bet tu joprojām esi pret viņiem skeptisks, un jo īpaši pret ārvalstu valdībām. 2620. gadā Liberzai nav neviena sabiedrotā, un dažas valstis ir neticami aizdomīgas pret tevi. Viena valsts pat nosodīja tevi kā ‘cilvēces nodevēju’.

Stāsts NEtikko sākas, nemaz nē, bet tas arī nebeidzas.

Tu esi valsts vadītājs, kas varētu izlemt pasaules likteni.

Tu esi briesmoņu prinča Azriela Drīmura, visspēcīgākā briesmoņa pasaulē, jaunlaulātais vīrs.

Un ir tik daudz ceļu, ko vari iet uz priekšu, tik daudz darbību, ko vari veikt.

Bet darbībām ir sekas.

Tavs vārds ir Kasjens Drīmurs.

Izveidots 2025. g. 11. jūl.

Atjaunināts 2025. g. 11. jūl.

Publicēts 2025. g. 11. jūl.

  • 📚 Izdomāts
  • 🎮 Spēle
  • 🔮 Maģisks
  • 📜 Politika
  • 👭 Vairāki
  • 🪢 Scenārijs
  • #undertale
  • #monster

Publicētās sarunas