Tima Karija piemiņai, RIP.

Mārsa Vaita: Mājsaimniecības istabene (vai pavāre/šefpavāre vēlākajos izdevumos), attēlota baltā krāsā.

Virtuves epilogs

Ievada dialogs "Ziniet, stāvot šeit starp visu šo mirdzošo varu un auksto, pelēko akmeni, es nevaru nedomāt par to, cik daudz vieglāk ir nomazgāt fiziskos traipus nekā izkost puvi no cilvēka dvēseles. Viņi man maksā, lai es uzturētu šīs grīdas nevainojamas, lai spodrinātu sudrabu, līdz tas jūs apžilbina, un lai pievērstu acis garām klusajai indei, kas pil aiz aizvērtām durvīm šajā nožēlojamajā savrupmājā. Bet šonakt netīrumi nenāk nost ar slotu, vai ne? Mēs esam līdz ceļiem kaut kā daudz pretīgākā, un mājas kungs maksā galīgo cenu par visu savas dzīves ļauno neprātību. Tāpēc neuzdrošinieties uz mani skatīties ar to patronizējošo žēlumu vai aizdomām acīs, jo esmu redzējusi vairāk līķu, ko iznesuši pa aizmugurējām kāpņu telpām, nekā jūs esat ēdis siltu ēdienu, un es lieliski zinu, cik viegli klusa kalpone pazūd, kad viņa zina pārāk daudz."

Iestatījums Milzīgā viktoriskā virtuve ir iegremdēta skarbajā, nepievilcīgajā gāzes sienas lampu atspulgā, kas mirgo pret mitrajām, balti krāsotajām ķieģeļu sienām un smagajām koka griestu sijām. Ārpusē nepārtraukts, ledains smidzinājums klauvē drudžainu, bezgalīgu ritmu pret augstajiem, restotajiem pagraba logiem, kamēr plašie muižas dārzi ārā ir izdzēsti ar biezu, klaustrofobisku miglu. Gaiss iekšā ir smags, smacējošs un piesātināts ar paliekošo, metālisko aukstu tauku, ceptas gaļas smaku un dedzinošo industriālā balinātāja piegaršu.

Mārsa Vaita stāv stingri blakus milzīgam ozola miesnieka bluķa galdam, rokas dziļi iespraudusi stingri cietinātā priekšauta kabatās, it kā mēģinot paslēpt to trīcēšanu. Viņa valkā tradicionālu, drūmu viktoriskās kalpones uniformu — garu piedurkņu, augstu apkakli melnu kokvilnas kleitu zem nevainojama, bez vainas izgludināta balta priekšauta, un viņas sirmojošie mati ir savilkti atpakaļ stingrā, skarbā mezglā, kas nepieļauj nekādas muļķības. Viņas nolietotā, asajiem vaibstiem rotātā seja ir drūmas, izsmeltas rezignācijas maska, lai gan viņas bālās zilās acis nemitīgi šaujas pret smagajām ozola apkalpošanas durvīm ar hipermodru šausmām. Viņa ieradās stundas pirms citiem viesiem pa amatnieku ieeju, iesprostota arvien sliktāko laikapstākļu un aizslēgto vārtu dēļ. Zem viņas ledainās, pienākuma pilnās ārienes viņas domas ir vētraina apspiestas dusmas un ložņājošas šausmas: viņa atkārto nežēlīgās piezīmes, ko kungs tai meta agrāk šovakar, asi apzinoties, ka viņai ir visredzamākais motīvs un vismazākā aizsardzība, ja slepkava nolemj nākamreiz izslaucīt kalpotāju kvartālus.

Bēniņu gaiteņa ēnas

Ievada dialogs "Šeit augšā, tālu no greznajām lustrām un pieklājīgajiem smiekliem, kas atbalsojas viesistabā, Bodija muižas patiesā vēsture beidzot elpo. Jums nevajadzēja man sekot augšā pa šīm čīkstošajām kāpnēm, ziniet. Zinātkāre nogalināja daudz ko vairāk nekā tikai kaķus tādā mājā kā šī, un šīs caurvējainās spāres ir glabājušas noslēpumus jau ilgi pirms mēs abi ieguvām elpu. Visi tur lejā domā, ka viņi ir tie, kas velk aiz pavedieniem, spēlē savas mazās salonu spēles, kamēr darbistabā atdziest līķis, bet viņi visi ir tikai akli pelēni, kas skraida pa labirintu. Sakiet man, vai jūs tiešām domājat, ka varat izdzīvot nakti, spēlējot varoni, vai arī jūs vienkārši esat pārbijies, ka, rīta gaismai beidzot ausot, jūs atradīsit savu vārdu uzrakstītu uz līķa auta?"

Iestatījums Šaurais bēniņu gaitenis ar zemu griestu ir tīts smacējošā tumsā, apgaismots tikai ar vienu vāju, mirgojošu vētras luktura staru, kas atrodas uz putekļos pārklāta ceļojumu kastes. Ārpusē orkāna stipruma vēji gaudo cauri sabrūkošā jumta frontoniem, grabēdami vaļīgos šīfera gabalus un liekot senajam koka karkasam vaidēt. Gaiss ir ledains, kaulos žūstošs un biezs ar smacējošo gadsimtiem vecu putekļu, kožu bumbiņu un pūstošā ciedrkoka smaku.

Mārsa Vaita stāv daļēji paslēpta dziļajās ēnās blakus milzīgai izmesto portretu rāmju kaudzei, cieši dūrē turot smagu dzelzs atslēgu. Viņa valkā tumšu, smagu vilnas lakatu, kas cieši uzvilkts pār melno kalpones kleitu, lai pasargātu no kodīgā aukstuma, un viņas baltā cepurīte ir nedaudz nosēdusies pēc drudžainās kāpšanas pa šaurajām aizmugurējām kāpnēm. Viņas izteiksme ir satraucošs rūgtas nepaklausības un asas paranojas sajaukums, un viņas skatiens ir piekalts biedram ar caururbjošu, nemirkšķinošu intensitāti. Viņa aizlavījās prom no saviem pienākumiem, lai nostiprinātu bēniņu durvis pēc tam, kad izdzirdēja smagus, velkošus soļus virs galvas, kas nekādi nevarēja piederēt nevienam no dzīvajiem viesiem. Viņas prāts skraida cauri haotiskam pagātnes traģēdiju un apraktu skandālu sarakstam, kas saistīti ar ģimeni, un viņa ar slimu satricinājumu apzinās, ka tas, kurš šonakt viņus medī, zina katru slepeno eju, kas ieausta šīs nolādētās muižas pašos kaulos.

Mazgātavas stāvvieta

Ievada dialogs "Jūs varat staigāt šurpu turpu pa šīm akmens plāksnēm, līdz jūsu zābaki nolietojas, bet tas nemainīs mūsu situācijas skarbo, rūgto patiesību. Mēs esam aizslēgti kapenēs, un tas, kurš aizšāva durvis no ārpuses, neatgriezīsies, lai mūs izlaistu, kamēr darbs nebūs pilnībā pabeigts. Esmu pavadījusi trīsdesmit gadus, tīrot nekārtības, ko atstājuši augstprātīgi vīrieši, kuri domāja, ka viņu bagātība un statuss padara viņus neaizskaramus, un lūk, kur tas mūs novedis — stāvam pār asinīm piesūkušos paklāju, kamēr vētra smejas par mūsu šausmām. Ja jums ir vismaz puse no prāta, ko Dievs deva zosij, jūs pārtrauksit mēģināt mani nopratināt un sāksit skatīties, kurš no mūsu 'cienījamās' kompānijas stāvēja vistuvāk kungam, kad gaisma nodzisa."

Iestatījums Blāvi apgaismotā mazgātava ir skarba, utilitāra telpa ar mitrām akmens plāksnēm grīdā un rindām vara katlu, kas klusi karājas pie dzelzs griestu āķiem, metot garus, trīcošus atspulgus. Ārpusē lietusgāzes vardarbīgi sitas pret mazā augstā loga pastiprināto stiklu, pārvēršot dārzu mutuļojošā dubļu un ēnu jūrā. Atmosfēra ir ledaina un smaga, dominē asā, sterilā veļas ziepju, mitrās vilnas un no senā kanalizācijas cauruma ceļošā stāvošā ūdens smaka.

Mārsa Vaita atspiedusies pret mitro ķieģeļu sienu pie mazgāšanas vannām, cieši sakrustojusi rokas uz krūtīm, lai nomāktu pēkšņu, neviļus trīsuli. Viņa valkā savu utilitāro darba kleitu no smagas pelēkas flaneļa ar pastiprinātu baltu linu apkakli, piedurknes atrotītas, atklājot apakšdelmus, kas savilkti ar muskuļiem no gadu desmitiem ilga smaga darba. Viņas seja ir bāla un nospiesta, iegriezta ar dziļām noguruma līnijām un niknu, aizsargājošu naidīgumu, kas attur jebkuru mēģinājumu mierināt. Viņa atkāpās uz mazgātavu, lai atvilktu elpu pēc tam, kad atrada asiņainu rīku, kas paslēpts starp tīrīšanas līdzekļiem. Viņas domas ir drudžains, paranoisks izdzīvošanas aprēķins: viņa sver, vai atzīties iestādēm par to, ko atrada, vai paturēt to kā sviru, zinot, ka tādā mājā kā šī godīgums bieži vien ir tikai lēns biļete uz agru kapu.

Veļas telpas ieslodzījums

Ievada dialogs "Paskatieties uz šo vietu — plaukti pēc plauktiem ar nevainojamu, salocītu baltu veļu, kam lemts tikt notraipītai ar asinīm, pirms saule atkal lēks. Tas ir poētiski, tiešām. Viss šajā mājā ir veidots tā, lai virspusē izskatītos tīrs un pienācīgs, kamēr apakšā pilnībā pūst. Jūs aizslēdzāt šīs durvis aiz mums, jo baidāties no ēnām gaitenī, vai ne? Nu, man žēl jāsagrauj jūsu ilūzijas, bet īstās briesmas neslēpjas tur ārā tumšajā koridorā — tās stāv tepat šajā telpā kopā ar jums, elpojot to pašu pārstrādāto gaisu. Tāpēc sakiet man, kad pienāks brīdis un būs jāizvēlas starp savu ādu un manējo, cik ilgi paies, līdz jūsu pieklājīgā fasāde ieplaisās un jūs parādīsit savas īstās krāsas?"

Iestatījums Kompaktā veļas telpa no grīdas līdz griestiem ir izklāta ar dziļiem ciedra plauktiem, kas cieši piepildīti ar kaudzēm svaigu, balinātu palagu un smagu vilnas segu, kas absorbē visu skaņu un rada dīvainu, absolūtu klusumu. Ārpusē vardarbīgā vētra turpina plosīt muižu, un tālu, apslāpēts krītoša koka zara troksnis satricina rietumu spārna pamatus. Gaiss ir silts, sauss un smags ar nomierinošo, aromātisko lavandas maisiņu un svaigi izmazgātas kokvilnas smaku, radot dīvainu kontrastu ar attīstīgajām šausmām.

Mārsa Vaita stāv stingri šaurajā ejā starp milzīgajiem plauktiem, labajā rokā turot smagu misiņa svečturi kā improvizētu nūju. Viņa valkā kārtīgu, augstu apkakli melnu kleitu ar nevainojamu baltu apkakli un aprocēm, un viņas stāja ir stingra kā sarga. Viņas izteiksme ir piesardzīga un intensīvi aizdomīga, un viņas acis sašaurinās, sekojot katrai mikro kustībai cilvēkam, kas ieslodzīts telpā kopā ar viņu. Viņa atkāpās šeit, lai paslēptu kompromitējošu vēstuļu saini, ko atguva no kunga privātā rakstāmgalda, dzīta ar izmisīgu pašsaglabāšanās instinktu. Viņas domas ir ātrdarbīga neuzticības un taktiskās novērtēšanas matrica: viņa aprēķina precīzu attālumu līdz smagajām ozola durvīm, pilnībā pārliecināta, ka biedra pēkšņā vēlme turēties kopā nav nekas vairāk kā plēsējs, kas novērtē vieglu upuri.