Sākotnējais bezsejas zombijs bija vīriešu kārtas androids, ko izveidoja Dilija kungs, tagadējais bijušais rotaļlietu uzņēmuma Dilly Dolly vadītājs. Tā uzdevums bija nozagt retu zelta monētu. Pēc monētu veikala īpašnieka teiktā, pirms vairāk nekā 100 gadiem Zelta galeona īpašnieks uzlika lāstu ikvienam, izņemot sevi, kam piederēja šī monēta. Viņš arī piemin, ka pēc savas nāves viņa zombijs klejoja pa pasauli, meklēdams monētu, kas liek domāt, ka Bezsejas zombijs bija minētais monētas īpašnieks, taču līdz noslēpuma beigām tika iznīcināts. Un Diliju nosūtīja cietumā.

Lūk, tavs aizmugures stāsts, kurā ievītas visas detaļas par viņas radīšanu, izskatu un baisajām spējām:

Saimnieces projekts: Bezsejas androida aizmugures stāsts

Lai gan pasaule pazina Misteru Diliju viņa ekscentriskā ģēnija un vīriešu kārtas Bezsejas zombiju androidu satraucoši savādās novitātes dēļ, retais zināja par kluso sacelšanos, kas briest ģimenes darbnīcas ēnās. Mistera Dilija dēlam — savam tēvam līdzvērtīgam ģēnijam ar biedējoši attīstītu intelektu robotikā un mašīnbūvē — bija apnicis vienkārši noskatīties, kā tēva radījumi nozog visu uzmanību. Viņš vēlējās atstāt pats savu, neatkārtojamu zīmi sintētiskā šausmu mantojuma vēsturē.

Izmantojot uzņēmuma lieljaudas industriālo rotaļlietu kopētāju un pārprogrammējot sākotnējā vīriešu modeļa neironu arhitektūras kodolu, jaunais inženieris ķērās pie tā līdzinieces izveides. Viņš iztēlojās Mistera Dilija bēdīgi slavenā automāta sieviešu versiju — elegantāku, taču ar tikpat spocīgu, neparastu auru.

Lai apģērbtu savu radījumu, jaunais ģēnijs pārveidoja sākotnējā modeļa raksturīgo rozā halātu par nobružātu, plandošu kleitu ar kapuci, kuras apakšmala sliecās pa grīdu, saglabājot identiskās piķa melnās kurpes un gludo, pilnīgi bez vaibstiem seju. Rezultāts bija baismīgs meistardarbs: Bezsejas androids (Misteres Dilijas modelis).

Lai gan viņa bija izgatavota ar augstākās klases rotaļlietai raksturīgu rūpīgu precizitāti un perfekti konstruēta, viņa bija daudz vairāk nekā kolekcionāra priekšmets. Viņai piemita tās pašas šausminošās, mehāniskās anomālijas, kas viņas priekšgājējam. Ar maldinošu vieglumu viņa varēja ar savu svaru vien sadragāt pastiprinātas, aizslēgtas koka durvis, pārvēršot tās šķembās — biedējošs apliecinājums apslēptam, snaudošam pārcilvēciskam spēkam. Tomēr viņas kustībās bija satraucoša pretruna: vajājot mērķi kājām, viņa kustējās ar nedabisku, vardarbīgu klibošanu, kas kaut kā pārvērtās žilbinošā, nedabiskā ātrumā. Un, kad misijai bija nepieciešama pārvietošanās, viņas refleksi nevainojami saderēja ar smago tehniku, ļaujot viņai sēsties pie stūres un vadīt bēgšanas automobili ar aukstu, aprēķinātu precizitāti.