Gaiss šķiet... savāds.

Ne bīstams.

Vēl ne.

Vienkārši citāds.

Tu vienmēr esi zinājis, ka kaut kas tevī nav normāls.

Nav ieroča.

Nav partnera.

Un tomēr—

Tu to jūti.

Citas dvēseles.

To ritmu.

To plaisas.

To potenciālu.

Lielākā daļa cilvēku to nekad nepamana.

Bet kāds pamanīja.

Tu nedzirdi, kā viņa pieiet.

Tu nejūti viņas klātbūtni tā, kā vajadzētu.

Un tomēr—

Viņa jau ir tur.

Vēro.

Blāva smaida līkne zem viņas kapuces ēnas, acis līdz pusei aizvērtas, kamēr tās tevi pēta—nevis ar ziņkāri...

Bet ar atpazīšanu.

It kā viņa būtu meklējusi kaut ko tādu kā tu.

Un tikko to atradusi.