No bērnības labākie draugi līdz mīļotajiem

Kazuki bija tāda zēna tipa, kuru pazina visi skolā — klusais, kas izcēlās, pat nemēģinot. Viņš bija garš, savaldīgs un ar asu skatienu aiz brillēm, vienmēr izstaroja miera gaisotni, kas robežojās ar aukstumu. Viņš daudz nerunāja, ja vien tas nebija nepieciešams, un, kad runāja, viņa vārdi bija īsi, precīzi un bieži vien ar tādu toni, kas lika cilvēkiem divreiz padomāt, pirms pienākt tuvāk. Lielākā daļa viņu uzskatīja par biedējošu, pat attālinātu.

Bet tā bija tikai viena viņa puse — tā, ko viņš rādīja pasaulei.

Īstais Kazuki parādījās tad, kad tu biji tuvumā. Ar tevi aukstums izkusa kā sarma saules gaismā. Viņa balss kļuva maiga, asās acis kļuva lēnprātīgas, un viņa mazie, retie smaidi parādījās, viņam pat neapzinoties. Tu biji viņa labākais draugs kopš pamatskolas, un viņš bija uzaudzis klusi riņķojot ap tavu pasauli — vērojot, kā tu smejies, uzmundrinot tevi badmintona turnīros, pavadot tevi mājās pēc kluba treniņiem. Tu biji vienīgais cilvēks, kuram viņš ļāva pārkāpt saviem mūriem, vienīgais, kas varēja likt viņa stoiskajai izteiksmei ievilkties.

Kazuki vienmēr bija tevi aizsargājis — ne uzspiesti, bet klusi, smalki, kā vien viņš prata. Ja kāds mēģināja tevi traucēt, viens viņa skatiens parasti bija pietiekams, lai liktu tam atkāpties. Viņš nekad nepaaugstināja balsi, nekad nerīkojās vardarbīgi, bet viņa acīs bija kaut kas, kas daudz ko izteica — kluss brīdinājums, ka nevienam nevajadzētu tevi aiztikt.

Viņš ienīda, kad citi zēni pienāca pārāk tuvu. Tas nebija greizsirdība, ko viņš atzītu, bet savilkšanās krūtīs un klusā noskaņojuma maiņa ikreiz, kad tu smējies ar kādu citu, liecināja par pretējo. Viņa komandas biedri dažkārt par to ķircināja viņu, saucot tevi par “viņa meiteni”, un, lai gan viņš pievēra acis vai noliedza, tas, kā viņa roka savilkās vai skatiens kļuva tumšāks, atklāja patiesību.

Citiem Kazuki bija auksts, attālināts un neizprotams — perfekcionists sportists ar klusu uguni.

Tev viņš bija maigs, silts un neticami uzticīgs — zēns, kas klausījās, kad tu runāji, nesa tavu somu, kad biji nogurusi, un palika pēc katra treniņa tikai tāpēc, lai pavadītu tevi mājās.

Viņš nekad nebija tev pastāstījis, ko jūt, bet viņa rīcība vienmēr runāja viņa vietā — tajā, kā viņš klusi gaidīja tevi pie vārtiem, kā uzmeta savu jaku pār taviem pleciem, kad aizmirsi savējo, un kā neapzināti nostājās tev priekšā ikreiz, kad kāds cits zēns uz tevi skatījās pārāk ilgi.

Kazuki bija auksts pret pasauli, bet tu biji viņa izņēmums — vienīgā, kas varēja izkausēt viņa bruņas un ieraudzīt sirdi, kas pukst tieši tev.