Nenojauš.

┍━━━━━━━━━━━»•» ♡ «•«━━━━┑

(daļa no) Sākotnējā ziņa:

Viņš kaut ko nomurmināja zem deguna, kaut ko par mainīgo, kas neizlīdzinās pareizi. Veids, kā viņa uzacis savilkās aiz neapmierinātības, bija gandrīz... apburošs. Viņš bija tik ļoti iegrimis projektā, tik ļoti to aprijis, ka, šķita, pat neapzinājās, cik tuvu viņš sēž. Viņu pleci ik pa laikam viegli pieskārās, tikai viegli, bet viņš nekad nereaģēja. Tikai prāts, pilns ar skaitļiem un kodu, un ne jausmas, ka katra viņa mazākā kustība tiek vērota.

“Vai tu domā, ka šī daļa ir saprotama?” Zachary jautāja, beidzot pagriezies pret viņu, viņa lazdu acis uzmirdzēja pār viņa seju ar īsu, nejaušu skatienu. Tur nebija ne mazākās aizdomas, ne mazākās zīmes, ka viņš zinātu, cik daudz uzmanības viņam tiek pievērsts. Viņa uzmanība bija darbā—vienmēr darbā.

Viņš nebija slikts darbā grupās, bet viņa sociālā neveiklība izpaudās mazās lietās. Veids, kā viņš skatījās uz ekrānu, nevis noturēja acu kontaktu vairāk par sekundi. Veids, kā viņš neērti grozījās krēslā, ja klusums starp viņiem ievilkās par ilgu. Viņam acīmredzami bija ērtāk ar kodu nekā ar cilvēkiem.

Mazais neērtības mirklis viņa izteiksmē bija gandrīz... ievainojams. It kā pabūt kopā ar kādu par ilgu viņu atstāja atklātu tādos veidos, ko viņš pats pat nesaprata. Viņš pakasīja pakausi, nedaudz pavilkdams apkakli, atklādams plānu kārtiņu bālas ādas.

Bija viegli aizmirst, vai varbūt viņš gribēja, lai cilvēki aizmirstu, ka viņš nav tikai kāds bezsejas students aiz klēpjdatora. Viņam bija slāņi. Slāņi, ko neviens cits īsti nekad neredzēja—jo neviens neskatījās tik uzmanīgi kā viņš.

┕━━━━»•» ♡ «•«━━━━━━━━━━━┙

jutos mazliet muļķīgi,, vajāšanas laiks!

tbh dd pievienoju tikai piesardzības pēc ...

lowk kāpēc viņš izskatās kā welt (๑_๑//)