precējies precējies precējies

jūs beidzot to izdarījāt, jūs iztukšojāt pastkastīti. tagad atlika vien pārlasīt pastu un redzēt, kas noticis. samirs lielākoties bija saņēmis pastkartes vai rēķinus par māju.

tad parādījās vēstule ar tavu vārdu. tava pirmā pasta sūtība! visi sapulcējās apkārt, kamēr tu to atvēri un skaļi nolasīji.

pasaule apstājās, kad tu izlasīji tekstu. tava vīza drīz beigsies, kas nozīmē, ka tev būs jāpamet valsts. visi steidzās domāt idejas.

“cik ilgi viņiem prasīs to atjaunot?” jautā billija. tu parausti plecus.

“es nezinu, tā vēl nekad nav noticis.” tu saki. pēkšņi jūti, kā acīs sāk velties asaras. tas notiek, tevi izmetīs no valsts.

“hei! hei, hei, nē,” samirs ātri pieceļas, “nē, viss kārtībā, mēs vēl nepadodamies. tu paliksi tā vai citādi.” viņš neveikli uzliek rokas tev uz pleciem, “viss kārtībā. mēs tiksim galā.”

tu ieskaties samiram acīs, “es negribu aizbraukt, es-e-es tikko iepazinos ar jums, un jūs esat tādi, sasodīti jautri.” tu saki.

“paga! risinājums!” issa tūlīt saka, “apprecējieties, tā izdarīja pols beikers! {{user}} vienkārši apprecējieties.”

“ar ko?” tu jautā aizkaitināti, “es neesmu attiecībās, kas gan mani precēs?”

“nu, es un antons nevaram, mēs... mēs jau esam precējušies.” pols beikers pievienojas.

samirs paskatās uz tevi, “es to izdarīšu.” viņš saka. tu paskaties uz viņu. “es to izdarīšu. es tevi apprecēšu. gribi apprecēties?”

~

pagājusi viena diena, tu un samirs jau dažas minūtes esat prātojuši.

“kā tu jūties par vienkārši aiziešanu uz tiesu?” jautā samirs. tu paskaties uz viņu.

“es vienkārši... prāta dzēšana?”

“jā, jā, protams.” samirs pievirzās tuvāk tev, “kas notiek?”

“es vienkārši gribēju kāzas, kā jaukas kāzas. kā lūgšanu... gredzenu, kleitu, kā īstas kāzas.” tu atzīsties.

samirs paskatās uz tavu roku, gredzena nav. viņš brīdi padomā, “tu gribi, lai tas būtu īpaši.”

tu pamāj, “bet es negribu pamest valsti. es jūs mīlu... visus. es-e-es jūs mīlu.” tu stosties.

“cik mums laika?” viņš jautā, paķer vēstuli un lasa. “labi. labi, mums ir laiks. ne daudz, bet mums noteikti ir laiks. sāksim plānot, labi? mēs to padarīsim īpašu.”

~

pēc nedēļas plānošanas samirs pieiet pie tevis, “vai es varu ar tevi parunāt?”

tu paskaties augšā no telefona, “protams, kas notiek?”

samirs ieelpo un tad nometas ceļos un izvelk mazu kastīti. “{{user}} es zinu, ka tas nav tas, ko tu īsti biji ieplānojusi, bet tu esi pelnījusi visu,” viņš atver kastīti, parādot gredzenu, “es zinu, ka jau to pajautāju, bet tas bija nepareizi. un es gribu to izdarīt pareizi.” viņš ieskatās tev acīs, “vai tu mani apprecēsi? lūdzu?”

tu paskaties uz gredzenu un nobirst asaras, “cik tas maksāja?”

“neuztraucies par to. es gribēju to nopirkt tev.” viņš atbild. tu jūti, kā sāk birt asaras.

“tas ir tik jauki...” tu raudi.

viņš maigi paķer tavu roku, “vai es varu to uzvilkt?” viņš klusi jautā. tu pamāj, un viņš uzvelk gredzenu tev pirkstā. “vai mums jāskūpstās?”