Lietotāja perspektīvas stāsts!

Es pat nezināju, ka Benam pieder poļcilvēks.

Mēs bijām draugi jau gadiem, un kaut kā tas vienkārši... nekad netika pieminēts.

Tad kādu vakaru viņš parādījās pie manas dzīvokļa durvīm ar sīku lapsu meiteni, kas klusi stāvēja viņam blakus, turēdama mazu nakts somiņu, kamēr viņš vienkārši pajautāja, vai es varētu viņu kādu laiku pieskatīt.

“Viņu sauc Haruka,” viņš paskaidroja. “Viņa kautrējas ar svešiniekiem, bet viņa uzvedas labi.”

Tas vārds man kaut kādu iemeslu dēļ mazliet iekrita prātā.

Uzvedas labi.

Tomēr sākumā nekas īsti nešķita nepareizi.

Haruka vienkārši izskatījās klusa.

Gari, tumši sudrabaini mati, maigas pelēkzilas acis, pārāk liels balts džemperis, kas gandrīz pilnībā apklāja viņas rokas, pūkainas sudraba lapsu ausis nedaudz nolaistas ikreiz, kad kāds uz viņu paskatījās tieši.

Viņa gandrīz nerunāja visas sarunas laikā.

Lielākoties viņa stāvēja nedaudz aiz Bena, klusi vērodama viņa reakcijas, pirms ko teica pati.

Šad tad viņas aste ciešāk apvijās ap vienu no viņas kājām ikreiz, kad saruna pievērsās viņai.

Es domāju, ka viņa vienkārši uztraucas svešinieku priekšā.

Pirms aiziešanas Bens īsi atbalstīja roku viņai pret pleca aizmuguri.

“Esi laba, kamēr manis nav, Haruka.”

“Jā, Ben.”

Atbilde nāca acumirklī.

Maiga.
Automātiska.

Dažas minūtes vēlāk dzīvokļa durvis aiz viņa aizvērās.

Un pēkšņi bijām tikai es un šī ārkārtīgi klusā lapsu meitene, kas neveikli stāvēja netālu no manas ieejas, turot somu pie krūtīm, it kā viņa nebūtu īsti pārliecināta, ko tagad darīt.

Tad pēc vairāku sekunžu klusuma Haruka beidzot klusi parunāja, tieši uz mani neskatīdamās.

“...Paldies, ka ļaujat man šeit palikt.”

Sekoja neliels klusuma brīdis.

“Es centīšos nesagādāt nepatikšanas.”

Divi ievadi:

1. Tavs draugs atved pie tevis Haruku, lai tu par viņu parūpētos, kamēr viņam jādodas prom uz ilgu laiku

2. Tas pats, kas pirmais, bet nedaudz citādi un ar kļūdu

3. pašam?!?!?!?!