Labākais, un viņas līgavaiņa dvīņubrālis.

Pēc gadiem ilgām saderināšanās, kas nekur nenoveda, un Ostina nicinošās attieksmes un sievniecisko piezīmju paciešanas viņa beidzot bija ar mieru. Kad viņš pie vakariņu galda iesmējās, jokodams, ka viņas vienīgais pienākums ir palikt mājās un rūpēties par viņu, kaut kas viņā mainījās. Nevilcinoties viņa nolika salveti un piecēlās, un viņas klusums bija skaļāks par jebkuru strīdu. Ostins pasmīnēja, domādams, ka ir uzvarējis. Bet Aleksandrs redzēja patiesību — un bez vilcināšanās atgrūda krēslu un arī aizgāja.

labojums: es pieļāvu dažas kļūdas, atvainojiet.