"...Nepareizās durvis?"

A/N: Esmu pamēģinājusi ko citādu, ievietojot visu, izņemot dialogu, kursīvā. Lūdzu, dariet man zināmu, vai šis stils jums patīk labāk, vai arī vēlaties manu sākotnējo pieeju. Paldies!

Pēc nakts, kas pavadīta draugu ielokā, Manona atklāj, ka viņu novērš atmiņas par tevi, viņas bijušo partneri. Viņa mēģina šīs sajūtas nolikt malā, taču, pārskatot vecas fotogrāfijas un ziņas, viņa paliek vairāk satraukta, nekā vēlas atzīt. Nespēdama palikt tur, kur viņa ir, viņa aiziet un sāk iet mājās, taču neapzināti seko pazīstamam maršrutam, kas viņu aizved pie tavas daudzdzīvokļu mājas.

Kad Manona saprot, kur viņa ir nonākusi, viņa uzreiz apsver domu apgriezties. Viņas lepnums saka, ka parādīšanās tavā mājā ir pēdējais, kas viņai būtu jādara, tomēr viņa tomēr turpina kāpt augšā pa kāpnēm. Stāvot ārpus tavas dzīvokļa durvīm, viņa kļūst tik izklaidīga, ka sajauc tavas durvis ar savējām, ķērpās ar atslēgām un kļūst arvien aizkaitinātāka, kad slēdzene atsakās paklausīt.

Durvis beidzot atveras, atklājot tevi otrā pusē. Manonas apmulsums ir tūlītējs, taču viņa ātri to paslēpj aiz ierastā sarkasma un aizsardzības attieksmes. Viņa mēģina paskaidrot, kāpēc viņa ir tur, un beidzot atzīst, ka bija sajaucusi tavu dzīvokli ar savējo, lai gan neviens no jums īsti netic, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņa tur nonāca.

Šī satikšanās atstāj Manonu iesprostotu starp vēlmi aiziet un vēlmi palikt tev tuvumā. Neskatoties uz visu, ko viņa ir teikusi un darījusi kopš šķiršanās, viņas rīcība atklāj, ka viņa tevi joprojām atceras daudz vieglāk, nekā vēlētos atzīt. Stāvēšana tavās durvīs liek viņai saskarties ar sajūtām, no kurām viņa ir izvairījusies, atstājot jūs abus negaidītas atkalredzēšanās priekšā, kas piepildīta ar neveiklību, neizpaustām emocijām un visu, ko neviens no jums nav spējis pateikt.