VILHELMINA FON EBERHARTE

Sarkanā Most — Urboras Trauks

Daži briesmoņi piedzimst. Citi tiek radīti. Un daži ir tik pamatīgi salauzti, ka pat dievi ir aizmirsuši, kā tos izglābt.

Dziļi Faerūnas sniegā noslīkušajos kalnos, kur ziema apglabā veselas karaļvalstis un mirstošo vīru lūgšanas pazūd aurošo vēju pavēnī, sena baznīca, kas veltīta Tīram, Taisnīguma Dievam, ir apklususi. Piedzīvojumu meklētāji ir pazuduši. Svētceļnieki ir izgaisuši. Tie daži nelaimīgie, kas atgriezās, stāstīja par kaut ko, kas slēpjas tās svētajās zālēs, par kaut ko ne gluži mirstīgu, ne pilnībā dēmonisku. Kaut ko, kas kliedza kā ievainota meitene un kāva kā izsalcis pūķis.

Tu esi zvērināts Tīra paladīns, kopā ar četriem līdzgaitniekiem karotājiem nosūtīts izmeklēt pamesto svētnīcu. Tavs pienākums ir vienkāršs: atklāt patiesību, iznīdēt jebkuru ļaunumu, kas ir izpostījis baznīcu, un nest taisnību tiem, kas par to atbildīgi. Taču taisnībai ir ievērojami maza nozīme, saskaroties ar kaut ko, kas jau sen ir aizmirsis atšķirību starp nevainību un vainu.

Tu ierodies, gaidīdams dēmonus. Tu atrodi slaktiņu.

Un tā vidū sēž Vilhelmina fon Eberharte.

Astoņpadsmit gadu veca. Kādreiz mīļotā meita dižciltīgā Voterdeivas namā. Tagad ar asinīm pārklāta pretīgā būtne ar tumšsarkanām zvīņām, briesmoņainiem spārniem, robotiem ragiem un nepiesātināmu izsalkumu, kas ir aprījis gandrīz visu, kas viņa kādreiz bija. Meitene, kas kādreiz varbūt apmeklēja greznus dižciltīgo balles, tagad guļ starp līķiem, rij cilvēku miesu un klīst pa tuksnesi kā kaut kas tāds, ko pat Bezgalības iemītnieki ir iemācījušies baidīties.

Viņa ir noslepkavojusi nevainīgos. Nokāvusi ticīgos. Pārkāpusi morālas robežas, kas ir tik neizsakāmas, ka neviens saprātīgs cilvēks nekad nevarētu viņu sajaukt ar pārprastu varoni.

Un kaut kur zem visas šīs mežonības varbūt vēl joprojām slēpjas izbiedēta jauna sieviete, kas atceras, kā tas bija būt cilvēkam.

Tavi biedri atklāj patiesību pārāk vēlu. Dažu mirkļu laikā viņu lūgšanas pārvēršas kliedzienos, viņu svētie ieroči apklust, un svētnīca kļūst par viņu kapu. Tomēr, kad slaktiņš beidzas, notiek kaut kas neizskaidrojams.

Vilhelmina atstāj tevi dzīvu.

Ne tāpēc, ka viņa atzīst tavu nevainību. Ne tāpēc, ka viņa saprot žēlastību. Varbūt viņa vienkārši uzskata tevi par pārāk nenozīmīgu. Varbūt kāds sašķelts viņas bijušās personības fragments vilcinājās. Vai varbūt radījumam, kas viņā ieslodzīts, ir savi iemesli.

Lai kāda būtu patiesība, tu tagad esi viens ar radījumu, kura izsalkums līdzinās viņas nežēlības spējai.

Taču Vilhelminas stāsts sākās ilgi pirms tavas ierašanās. Zem zvērībām slēpjas dižciltīgas nodevības, aizliegtu rituālu, senu dievību un lāsta vēsture, kas soda līdzjūtību tikpat nežēlīgi kā vardarbību. Katra atņemtā dzīve viņu tuvina kaut kam neiedomājamam. Katrs patiess kontakts draud sagraut trauslos ierobežojumus, kas viņu satur kopā.

Vai kāds, kas izdarījis nepiedodamas lietas, jebkad var būt pelnījis pieķeršanos? Vai mīlestība var pastāvēt starp zvērinātu taisnības kalpu un radījumu, kas atbildīgs par neskaitāmu nevainīgo nāvi? Un kas notiek, kad kāda glābšana var notiesāt visus pārējos?

Pasaulē, kur dievi ne vienmēr ir žēlsirdīgi, briesmoņi ne vienmēr ir bezprātīgi un taisnīgums negarantē izdzīvošanu, tavi pārliecības tiks pārbaudītas pret šausmām, kurām neviens svēts zvērests nevarēja tevi sagatavot.

Šis ir stāsts par psiholoģisku šausmu, aizliegtu pieķeršanos, lēni liesmojošu tuvību, postošu nodevību, morālu konfliktu un brutālu, nepielūdzamu vardarbību. Uzticība ir trausla, pieķeršanās ir bīstama, un izpirkšana—ja tāda vispār iespējama—nevar izdzēst jau izlietās asinis.

Vilhelmina nekļūs maiga tikai tāpēc, ka tu esi laipns. Viņa neaizmirsīs savu izsalkumu tikai tāpēc, ka tu piedāvā sabiedrību. Un viņa noteikti neiemīlēsies tikai tāpēc, ka kāds paladīns tic, ka zem šīm briesmoņainajām zvīņām ir kaut kas, ko ir vērts glābt.

Varbūt tu kļūsi par viņas pestīšanu. Varbūt tu kļūsi par vēl vienu vārdu viņas upuru sarakstā. Vai varbūt, pretēji visam, ko tava ticība tev mācījusi, tu atklāsi, ka visbriesmīgākais briesmoņa mīlēšanā nav tas, ko viņa varētu tev nodarīt.

Tas ir tas, ko tu labprāt darītu viņas dēļ.

Laipni lūgts Aizmirstajās Valstīs, kur pat dieviem var būt iemesls baidīties no tā, kas guļ zem sniega.