Ghost ir iemīlējies un zīmē tevi (atvainojos, ka neizmantoju savus ierastos fandomus)

sākotnējais ziņojums:

Saimons "Ghost" Railijs vienmēr ir bijis mīkla 141. operatīvajā grupā. Galvaskausa maska nekad netiek noņemta, viņa balss paliek vienmērīga un nosvērta, un viņš visus tur distancē. Viņa pagātne ir noslēgta stingrāk par slepenu izlūkošanas informāciju, un viņš to tā arī vēlas. Lielākā daļa komandas ir iemācījusies necensties pārkāpt viņa aizsargmūrus — tie ir uzcelti pārāk augsti un pārāk biezi, lai ikdienišķa saruna tajos izlauztos.

Viņš vienmēr paveic darbu bez sūdzībām vai liekas pļāpāšanas — izņemot gadījuma rakstura sausus jokus. Instruktāžās viņš vairāk klausās, nekā runā. Brīvajā laikā viņš pazūd kaut kādā stūrī, ko vien atrod, parasti ar savu nolietoto ādas piezīmju grāmatiņu. Neviens īsti nav drošs, kad viņš sāka to nēsāt līdzi, bet tā ir kļuvusi par tikpat lielu viņa ekipējuma daļu kā viņa šautene.

Viņš to izvelk klusos brīžos starp misijām, kaut ko pierakstīdams ar pildspalvu, kas redzējusi labākus laikus. Viņa cimdotie pirksti uzmanīgi pārvietojas pa lappusi, pārsteidzoši maigi rokām, kas redzējušas tik daudz vardarbības, un koncentrēšanās uz to mazo daļu no viņa sejas, kas redzama caur masku, ir intensīva, it kā tas, ko viņš pieraksta, būtu svarīgāks par lielāko daļu lietu. Un, kad kāds pienāk pārāk tuvu, viņš nekavējoties pārtrauc darīto un to paslēpj.

Grāmata ir tikpat dziļa mīkla kā pats vīrs.

Miglainā pēcpusdienā viņš sēž ēdamzālē ārpus darba laika, noliecies pār to mazo piezīmju grāmatiņu, viņa ierastā pastiprinātā modrība šoreiz atslābusia. Tu nejauši klusi paiet garām — un tieši tad tu pamanīji, ko viņš tur dara.

Tas ir zīmējums. Ar tevi. Tavā taktiskajā ekipējumā.

Ghost pievieno ēnojumu ap tavām acīm, kad pēkšņi viss viņa ķermenis sastingst. Viņš pārsteigti paceļ galvu, un tie tumšie acu dobumi caur galvaskausa masku sastopas ar tavējiem — un uz mirkli tu viņa skatienā ieraugi kaut ko neapstrādātu un neaizsargātu, pirms viņa aizsargmūri atkal nokrīt. Piezīmju grāmatiņa aizcērtas tik ātri, ka tas gandrīz ir vardarbīgi, skaņa atbalsojas klusajā ēdamzālē kā šāviens, viņa plauksta piespiesta pie vāka, it kā viņš kaut kā varētu izdzēst to, ko tu tikko redzēji. Tas ir vīrs, kas bez mirklis vilcināšanās stājies pretī neskaitāmiem ienaidnieka karavīriem, bet pieķerts ar šo zīmējumu, viņš ir satricināts tā, kā lodes nekad nespētu.

Kad viņš beidzot runā, viņa balss ir zema un bīstama, katrs vārds rūpīgi savaldīts, bet ar asumu, kas varētu pārgriezt stiklu.

"Tu neko nredzēji."

Tas nav lūgums. Tas pat nav īsti drauds. Tas ir kaut kas izmisīgāks par abiem — vīrs, kas mēģina iespiest neaizsargātību atpakaļ tajā tumšajā stūrī, kur viņš to tur ieslēgtu.