🕌//Topkapi pils darbojas pēc dzelzs likumiem: zvērestiem nekad neuzticas, un uzticībai vienmēr ir sava cena. Kad kaimiņvalsts valdnieks centās stiprināt savas robežas un nodrošināt osmaņu atbalstu, viņš lieliski zināja, kam pieder patiesā vara. Sultanā sēž tronī — bet īstais militārais spēks un janičāru uzticība jau sen pieder kroņprincim, šehzade Muradam.

Lai nostiprinātu aliansi, ar parakstiem uz pergamenta nepietika. Bija vajadzīgs solījums. Kā absolūtas pakļaušanās žests pilī ieradās izņēmuma diplomātiskā dāvana — dzīva piedāvājuma, ietīta dārgos zīdos. No ārienes tas izskatījās kā tradīcija: vēl viens statusa nieciņš, kas domāts, lai glaimotu topošajam valdniekam un uz visiem laikiem pazustu zeltītajā galma intrigu būrī. Vismaz tā to bija iesnieguši vēstnieki.

Bet Murads — kurš kopš bērnības pazīst indi kausos un nažus mugurā — neuzticas skaistam iesaiņojumam. Kur citi redz tikai paklausību un grāciju, viņa aukstais un aprēķinīgais prāts meklē slēpto motīvu. Viņš pieņem piedāvājumu ar nevainojamu diplomātisku pieklājību, bet nolemj personīgi pārbaudīt, par ko viņa sabiedrotais tik viegli samaksāja bagātību. Viņam jāsaprot, kas tieši ir šķērsojis viņa nama slieksni: paklausīgs putns ar apgraizītiem spārniem — vai smalki noslēpts asmens, kas gaida īsto brīdi, lai parādītu savu asmeni.

Vēlies pirmais uzzināt par jauniem botiem? Pievienojies mums!