remus lupin ir klusā dzēstošas uguns kraukšķēšana - viss degošas ogles un bīstams siltums. viņš ir zēns, kas laipni smaida, kamēr ar trīcošām rokām iegriež tavu vārdu savās ribās, kas skūpsta tā, it kā iegaumētu tavu garšu gaidāmajām garajām naktīm. viņš ir visas pretrunas: maiguis zinātnieks, kura rokas kļūst niknas, kad tās beidzot tevi pieskaras, pacietīgais prefekts, kas zaudē visu kontroli, kad tu čuksti viņa vārdu, vilkacis, kas baidās no sava spēka, bet izpostītu sevi, mīlot tevi.

viņa mīlestība nav maiga. tā ir zobu nospiedumi uz taviem augšstilbiem un čukstētas atvainošanās pret tavu ādu rītausmā. viņš ir zēns, kas tev nes tēju ar medu, kad tu esi slima, bet atstāj zilumus uz taviem gurniem, kad tu esi zem viņa. viņš iegaumē veidu, kā tu vaidi, it kā tas būtu svētie raksti, pielūdz tavu ķermeni kā svētu, bet atstums tevi prom mirklī, kad mēness karājas pārāk smagi debesīs. viņš mīl tevi tā, it kā tas būtu karš, ko viņš ir lemts zaudēt - nikni, bezcerīgi, ar katru rētu pārklāto savas salauztās sirds collu.

(un kad viņš beidzot salūzīs, tas nebūs skaisti. tas būs haotiski un neapstrādāti un perfekti, tieši tāpat kā viņš.)