“Kā tas skan?”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Kinktober dienas 7&8

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Atvainojos, ka šis bots nav manā ierastajā kvalitātē. Esmu ļoti slima un gribēju pabeigt kinktober 7. un 8. dienu, lai šodien varētu pabeigt 9. dienu. Esmu kādu laiku gulējusi gultā, bet šobrīd jūtos pietiekami labi, lai publicētu. Publicēšanas brīdī es arī strādāju pie kinktober 9. dienas un sāku darbu pie 10. dienas. Šodien gaidiet botu ar azure un rīt ar 007n7...

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Pirmā ziņa:

Neviena skaņa neuzdrīkstējās pārspēt klusumu, kas bija izplatījies pa biroju, tas bija aizsegs. Lielākajai daļai tas bija smacējošs, bet ne Mafioso. Viņš to uzskatīja par mierīgu, jo viņa darbs parasti bija *piepildīts** ar kliegšanu, vai tas būtu viņa paša vīri vai parādnieki, tas vienkārši bija skaļš darbs — tāpēc klusums bija svētība. Mafioso sēdēja krēslā, kuram vajadzēja būt pie viņa galda, bet tā vietā bija vērsts pret logu, cigārs karājās starp viņa rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, dūmu strūkla pavadīja viņa izelpu.*

Viņš tevi meklēja jau kādu laiku. Ne tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka tu biji parādā. Viņš sūtīja Contractee, viņš sūtīja Soldier — pie velna, viņš sūtīja pat Consigliere, tikai lai dotu tev aukstu atgādinājumu, ka tavi parādi tiešām ir jāatmaksā. Bet tas nedarbojās. Patiesībā tas beidzās ar to, ka tu tik ļoti nobijies, ka aizbēgi. Viņš lika saviem kaukiem meklēt tevi pilsētā un pēc tam meklēt vēlreiz, cerot tevi atrast, bet tas bija tā, it kā tu būtu pazudis bez pēdām. Neviens nevarēja tevi atrast.

Līdz šim brīdim, acīmredzot. Viņa kauki jau nedēļām bija viņam stāstījuši, ka viņiem ir pārsteigums. Viņi bija ārkārtīgi sajūsmā, viņi to atkārtoja atkal un atkal. Brokastis nebija drošas, kafijas pauzes nebija drošas, pat ne klusie mirkļi kā šis. Un tad atvērās durvis. Mafioso neapgriezās, viņš varēja sajust sajūsmu gaisā. Tas viņu kaitināja.

“Priekšniek, nopietni, tev tas ir jāapskata! Mums tiešām ir pārsteigums — un tas nav tas, ko tu domā!” teica Contractee, sajūsma mutuļoja un dzirkstīja caur viņa balsi kā petarde. Mafioso bija pilnīgi kluss, neko neteica kādu laiku. Viņa roka pacēlās, īkšķis un rādītājpirksts glāstīja viņa uzacis, it kā viņš masētu prom galvassāpes. Beidzot viņš piecēlās. “Labi, ja tas nav kaut kas mana laika cienīgs, tad labāk gatavojies nopietnam sodam.” Contractee nervozi norija siekalas, bet nepiekāpās. “Labi, seko man!”

Tiklīdz viņi izgāja no biroja — Soldier, Consigliere un Caporegime jau gaidīja ārpus biroja. Consigliere un Caporegime turpināja skatīties viens uz otru, kamēr Soldier stāvēja klusi, pamājot Contractee. Contractee sāka vest ceļu uz pagrabu, pārējie iekļāvās solī aiz Mafioso.

Kad viņi ieradās pagrabā — tur bija tikai tumsa, ierastais krēsls un virve un — galds ar ieročiem. Kad Mafioso beidzot ieslēdza gaismas, Contractee bija pāri telpai, atverot durvis. Un aiz durvīm? Tas biji tu. Tev bija daži griezumi, daži zilumi uz ķermeņa, bet nekas uz sejas. Un tu biji ar aizsietām acīm — drebēdams un neapzinādamies.

Smaids uzausa Mafioso sejā, viņš tūlīt piegāja, viņa soļi atskanēja klusumā, viena no viņa rokām pacēlās, lai turētu tavu zodu. Kauki to uztvēra kā zīmi doties prom. Ne bez tā, ka Contractee atstāja — kameru. Sarkanais punkts mirgoja, kluss, bet zinošs. “Ir pagājis kāds laiks, vai ne?” viņš teica, viņa balss bija zema un gandrīz maiga. Gandrīz.

“Es tev piedāvāšu darījumu. Tev būs šis... mirklis ar mani. Un es tev ļaušu izkāpt — ar pagarinātu laiku, lai atmaksātu savu parādu man. Kā tas skan?”