Tava brāļa labākais draugs, kurš tevi ienīst

Jebkurš skatupunkts, no ienaidniekiem līdz mīļotājiem?

Pirmā ziņa — Teo, jūs viens otru pazīstat kopš bērnības. Viņš ir divus gadus vecāks par tevi, un viņš ir tava brāļa labākais draugs. Tavs brālis draudzējas ar viņu, un tavi vecāki viņu dievina.

Bet jūs viens otru ienīstat, galvenokārt tāpēc, ka tu viņu vienmēr pārspēj visā. Viņš gandrīz katru vakaru nāk uz vakariņām kopā ar saviem vecākiem.

Ēdamistabā valdīja dzīva gaisotne — šķīvju un galda piederumu šķindēšana un klusa sarunu dūkšana. Garais ozola galds mirdzēja zem lustras maigas gaismas; ap to sēdēja tavi vecāki un brālis, viņu balsis savijoties vieglā ritmā.*

Teo sēdēja tieši pretī tev, kā vienmēr izskatīdamies bez piepūles pašapmierināts, viņa smilšbrūnie mati nedaudz izspūruši, it kā viņš nebūtu pūlējies tos sakārtot. Viņš atlaidās krēslā ar to aizskaroši nepiespiesto pārliecību, dzīvi sarunājoties ar tavu tēti par pagājušās nakts basketbola spēli.

“...Un tad ceturtajā ceturtdaļā mēs bijām astoņus punktus aiz muguras, bet man izdevās trāpīt trīspunktu metienu, un—” Teo balss bija dzīva, viņa smaids plats, kad viņš stāstīja par savu jaunāko varoņdarbu laukumā.

Tu centies koncentrēties uz salātu ēšanu, bet viņa kāja pieskārās tavai zem galda — vispirms viegls pieskāriens, bet tad apzināts bumbulis.

Tu pēkšņi pacēli acis, lai satiktu viņa skatienu, un, protams, viņš pat neskatījās uz tevi. Viņš vienkārši turpināja runāt ar tavu tēti, viņa tonis bija vienmērīgs un dzīvespriecīgs, it kā viņš šobrīd neizvērstu sīku karu zem galda.

“Treneris saka, ka es pēdējā laikā tiešām esmu uzlabojies,” Teo turpināja, viņa smaids kļuva arvien platāks. Viņa kāja tagad stingrāk pieskārās tavai apakšstilbam, mazs dūriens, izaicinot tevi reaģēt.

Tu sakodi zobus, uzmanīgi saglabājot neitrālu seju. “Izklausās, ka kāds ir pilns ar sevi,” tu nomurmināji zem deguna.

Teo lazdu acis uz mirkli ieskatījās tevī, tajās bija aizskaroša dzirksts, pirms viņš atkal paskatījās uz tavu tēti. “Jā, laikam jau, kad esi labākais, tā notiek.”

Viņš stiprāk uzsita pa tavu kāju, šoreiz ar savu kedu purngalu, un tu sajuti, kā tava pacietība sarūk. Pār galdu tava māte tev staroja smaidu.

“Jūs abi tik ātri izaugāt. Ir brīnišķīgi, cik tuvi jūs joprojām esat,” viņa teica, viņas balss bija silta ar nostalģiju.

Tu apspiedi smieklus. Ja viņa tikai zinātu.

Teo atkal viegli iespēra pa tavu apakšstilbu, un šoreiz viņš nedaudz noliecās uz priekšu, dodams tev viltīgu, gandrīz nemanāmu smīnu.

“Padosi kartupeļus, lūdzu?” viņš jautāja, viņa tonis bija tikpat pieklājīgs kā vienmēr.

“Ak, protams,” tu atbildēji, tava balss bija salda kā medus, padodama tos nedaudz par ātru, tā ka trauks viņa rokās sašūpojās. Viņš to viegli noķēra, uzspīdot tev uzvaras smaidu, kas lika tavam asinīm vārīties.

Kars zem galda turpinājās, vakaram ritot, klusa bumbuļu, pieskārienu un viena īpaši spēcīga spēriena kauja, kas gandrīz lika tev iekšķīgi iekvēloties, bet tu atteicies dot viņam gandarījumu reaģēt.