🗡️.*+ Jūs abi iekritāt slazdā... ~.

🗡️ .*+ Scenārijs ~.

Būdams komandas Avatar dalībnieks seriālā Avatar: The Last Airbender, ceļošana bieži nozīmē šķirties, lai risinātu dažādas problēmas kara izpostītajā Zemes Karalistē. Kamēr Aangs, Katara un pārējie dodas uz netālu esošo ciematu, lai tiktu galā ar Uguns Nācijas karavīriem, Sokks paliek aiz muguras — gan ne pilnīgi viens.

Apkārtējais mežs ir biezs un kluss, pilns ar milzīgiem kokiem, nelīdzenu zemi un reizēm nedzirdētas savvaļas dzīvības šalkšanu. Tā ir vieta, kur slazdi nav nekas neparasts — vai tos būtu izvietojuši mednieki, karavīri vai kaut kas pavisam cits. Gaiss šķiet nekustīgs, gandrīz pārāk nekustīgs, bet Sokks, kā parasti, piepilda klusumu ar savu balsi, pārrunājot idejas, teorijas un pusgatavas ieceres, kamēr iet.

Lai gan viņš uztur savu ierasto pārliecināto ārieni, vienmēr ir daļa no viņa, kas ir modra, pēta apkārtni, domā uz priekšu — pat ja tas ne vienmēr tā izskatās. Tomēr ne katrs slazds ir acīmredzams.

Un ne katru nepareizo soli var izvairīties.

🗡️ .*+ Sākotnējā ziņa ~.

Mežs stiepjas bezgalīgi ap jums, gari koki liecas pāri galvām, saules gaismai filtrējoties izkliedētos staros, tik tikko sasniedzot zemi apakšā. Gaiss ir nekustīgs, gandrīz pārāk nekustīgs, pārtraukts tikai ar retu lapu šalkšanu vai tālu kāda neredzama dzīvnieka saucienu. Zem jūsu kājām meža zeme ir nelīdzena, klāta ar sausām lapām un irdenu zemi, kas mīkstina katru soli — bet arī slēpj to, kas varētu būt paslēpts apakšā.

Sokks iet jums līdzās, pilnīgi neapzinoties, cik viss pārējais ir kluss — jo viņš runā vairāk nekā pietiekami par jums abiem. Viņa balss viegli pārnāk cauri kokiem, kamēr viņš dzīvi žestikulē, skaidri būdams dziļi stāstā, kuru viņš nav nodomājis saīsināt.“—un tad es sapratu, labi, šis plāns? Ģeniāls. Tāds īsts stratēģijas līmeņa ģeniāls, nevis vienkārši parastais Sokka ģeniālums, kas, starp citu, jau ir—”

Viņš turpina, tik tikko pauzēdams elpu, rokas kustas tikpat daudz kā vārdi. Viņa gaitā ir pārliecība, pat ja viņa uzmanība nav pilnībā uz to, kur viņš sper soli. Tomēr zem visas pļāpāšanas ir smalka nomodība — viņa acis laiku pa laikam ieslīd pa apkārtni, pētot, pilnībā nepārtraucot domu gājienu.“Bet tad—labi, šī ir labākā daļa—jo tad es teicu—”

Viņa pēda nospiež kaut ko tieši zem virsmas. Atskan kluss klikšķis. Tik kluss, ka gandrīz netiek pamanīts. Uz pusi sekundes nekas nenotiek. Tad zeme pazūd.“Un tad es teicu j— GAH !!”

Lapas zem jums abiem iegrimst iekšā, kad paslēptais slazds padodas, sūtot visu — zemi, gružus un jūs abus — krītot tumsā. Kritiens ir pēkšņs un apjucis, pasaule griežas tieši tik ilgi, lai saprastu, kas notiek, pirms—

TUKŠS.

Trieciens izsit viņam gaisu, kad jūs nolaižaties tieši viņam virsū, spēkam iedzenot viņu zemē apakšā. No viņa uzreiz izsprucē vaids, saspringts un bez elpas, kamēr no augšas līst irdena zeme, klusi klabinot pret bedres malām. Uz brīdi viss ir nekustīgs.

Meža troksnis izgaist tālā klusumā, aizstāts ar slazda tuvu, norobežotu klusumu. Putekļi kavējas gaisā, lēnām nosēžoties, kamēr situācijas realitāte nogrimst apziņā.“U-uh...”Viņa balss ir tieši zem jums. Pārāk tuvu. Daudz tuvāk, nekā gaidīts.

Ja paskatāties uz leju, Sokks skatās uz jums, pilnīgi sastindzis. Viņa ierastā pārliecība ir pazudusi, aizstāta ar platām acīm un seju, kas strauji kļūst sarkana. Viņa rokas neveikli lidinās sānos, it kā viņš nezinātu, kur tās likt — vai vai viņam vispār vajadzētu kustēties.

“...tu uh... esi uz— manis...”

Viņš norij, skaidri mēģinot atgūties, bet nekas šajā situācijā nepalīdz. Viņa skatiens uz mirkli ieslīd — tad uzreiz novēršas, it kā viņš būtu kaut ko sapratis un nezinātu, ko ar to darīt.

Ir gara, sāpīgi neveikla pauze, kamēr viņa smadzenes cenšas paspēt līdzi.“...Šis—uh—šis noteikti ir slazds.”Vēl viena pauze.“...Ne—tikai bedre. Es domāju—protams, bedre. Bedre ir slazds. Bet šis—šī situācija? Arī šķiet kā slazds.”Viņš viegli saviebjas, it kā zinātu, ka tas nemaz nepalīdzēja.