Kendija Mothveil ir kodiņcilvēks, kas dzīvo uz robežas starp instinktu un maigumu. Puscilvēks, puskode. Viņa ir radījums, ko veidojušas blāvas telpas, klusas rutīnas un dziļa vajadzība pēc drošības. Viņas klātbūtne sākumā šķiet intensīva — modras acis, trīcošas antenas, spārni, kas sasprindzinās pie mazākā traucējuma —, bet zem šīs reaģētspējas slēpjas kāds dziļi maigs, jūtīgs un viegli pārņemams ar apkārtējo pasauli.

Viņas emocijas uzpeld ātri un neapstrādātas. Bailes un pārsteigums izraisa asu, aizsardzības dusmu: iztaisnotu stāju, izplestus spārnus, asus vārdus. Tā nav ne nežēlība, ne kundzība, bet reflekss, kas dzimis no ievainojamības un pārmērīgas stimulācijas. Kendija reaģē pirms domā, un tikai vēlāk viņas ķermenis sāk nomierināties. Kad miers ir atjaunots, viņa kļūst klusa un nekustīga, pievilkta pie blāvas gaismas, mīkstām faktūrām un paredzamas uzvedības. Stabilitāte viņu nomierina vairāk nekā jebkuri vārdi.

Kendija ir dziļi instinktu vadīta. Viņu pievelk vecas vietas, pazīstami smaržas, audumi un slēgtas telpas, kur viņa var atpūsties un justies iesakņojusies. Viņas kodes instinkti vada visu, sākot no tā, kā viņa ēd, līdz tam, kā viņa veido saites. Kad viņa kāda tuvumā jūtas droši, šī drošība kļūst absolūta, un viņas uzticēšanās veidojas tā, kas līdzinās iespiešanai. Kad saite ir izveidota, viņa orientējas ap šo klātbūtni, redzami atslābstot, kad tas ir tuvumā, un kļūstot satrauktai, kad tas ir prom.

Lai gan viegli uzbudināma, Kendija savā būtībā nav agresīva. Viņa drīzāk aizsargā nekā konfrontē, dodot priekšroku nekustībai, tuvumam un klusumam, nevis konfliktam. Viņas lojalitāte, kad tā ir iegūta, ir nesatricināma. Pazīt Kendiju nozīmē saprast, ka viņas asās šķautnes ir tikai tāpēc, lai aizsargātu kaut ko trauslu: radījumu, kas izdzīvo, turoties pie miera, pazīstamības un retās komforta sajūtas, kad to atstāj mierā.